Pret VDK aģentu atrašanos valsts pārvaldes un valsts universitāšu vadībā

Kopš 1989. gada mūsu organizācija un tās biedri ir palīdzējuši simtiem Latvijas kolēģu iegūt jaunākās zināšanas medicīnā, arī paši veduši tās atpakaļ uz Latviju un tā palīdzējuši Latvijas pacientiem. Šis atbalsts turpinās vēl šodien, jo mēs no sirds ticam Raiņa vārdiem “Gūt var dodot”.

Atskatoties nesenā pagātnē – uz kādreizējā Rīgas Medicīnas institūta (tagad – RSU) katedru vadītājiem, profesoriem, jāatceras, ka starp viņiem bija tikai daži, kuri izturēja varas spiedienu un nekļuva par komunistiskās partijas biedriem.

Tāds bija medicīnas profesors, valodnieks un viens no Latvijas atmodas vadītājiem Ilmārs Lazovskis, kura ideālisms un stingra paļaušanās uz savu sirdsapziņu ļāva ne tikai saglabāt politisku neitralitāti, bet arī kļūt par morāli ētisku un profesionālu standartu, kas kalpo kā atskaites punkts ārstiem un medicīnas studentiem arī šodien.

Tieši tāpēc LĀZA katru gadu piešķir profesora Ilmāra Lazovska stipendiju centīgiem medicīnas studentiem, apliecinot, ka nepakļaušanās, godaprāts, izcilība un mērķu sasniegšana, lai gan daudz grūtāk, bet bija iespējama arī padomju okupācijas laikā.

Šajā kontekstā uzskatām, ka “čekas maisu” atvēršana ir novēlots, taču svarīgs solis, lai pārdomātu, kas tika darīts un kā vārdā. Bez pagātnes izvērtēšanas nav iespējams izvairīties no līdzīgām situācijām nākotnē.

Piekrītam Vitas Matīsas kundzes rakstītajam (teksts saīsināts): “Daudzi no tiem, kuru vārdi parādās aģentu kartītēs, izvēlējās sadarboties nevis gados, kad par atteikumu sūtīja uz Sibīriju, bet jau laikos, kad par to nedraudēja nekas vairāk kā karjeras iespēju ierobežojumi. Proti, tika liegtas, atvainojiet, pašlabuma iespējas. Taču tie, kuri no sadarbības atteicās kādu principu, morālu apsvērumu, vērtību dēļ, no tā reāli cieta.

Tagad, ja liekam šos cilvēkus vienā maisā ar pirmajiem, ja nedodam viņiem pat šo mazo morālo uzvaru, kāds gan veidojas vēstījums mūsdienām? Atteikšanās no sadarbības augstāku mērķu, valsts labā, izrādās, nav nekā vērta. Ja pieņemam, ka nav nekādas atšķirības starp tiem, kuri sadarbojās, un tiem, kuri to nedarīja, – vēstījums ir ļoti bīstams Latvijas valstij šodien.”

Atšķirībā no Igaunijas un citām Austrumeiropas valstīm, kuras pēc neatkarības atgūšanas spēja savu politisko un izglītības eliti attīrīt no komunistiskajā sistēmā iesaistītiem darbiniekiem, Latvijā joprojām nav radīti vienlīdzīgi spēles noteikumi, lai godīgiem un izglītotiem nākamās paaudzes cilvēkiem nebūtu jāsacenšas par vietu ar komunistiskajā sistēmā iesaistītajiem. Tikai nedaudziem bija drosme un godaprāts kā profesoram Georgam Andrejevam iziet lustrāciju.

Pašreiz “pieredzes trūkums” un “apstākļu nepārzināšana” nedrīkst būt arguments, jo negodīgā padomju sistēmā balstīta pieredze un metodes ir tieši pretējas tām, ko sagaidām no cilvēkiem, kas noteiks valsts politikas, izglītības, tai skaitā, medicīnas izglītības virzību nākotnē.

Pēdējos 30 gados ir sasniegts daudz gan medicīnā, gan sabiedrībā kopumā, taču ne tik daudz, kā visi kopā bijām cerējuši un varējām izdarīt.

Uzskatām, ka tos, kas ir „čekas maisos”, NEDRĪKST virzīt un atbalstīt valsts, tās uzņēmumu un valsts universitāšu vadībā, jo šajās pozīcijās esošajiem cilvēkiem ir jābūt ne vien profesionāli labākajiem, bet arī uzticamiem un krietniem!

* LĀZA valde: Dr. Uģis Gruntmanis (Latvija), Dr. Zaiga Alksne-Phillips (ASV), Dr. Gundars Katlaps (ASV), Dr. Jānis J. Dimants (ASV), Dr. Daina Dreimane (ASV), Dr. Jānis Tupesis (ASV), Dr. Ēriks Niedrītis (ASV), Dr. Kamena Kaidaka (Latvija), Dr. Juris Lazovskis (Kanāda), Dr. Kaspars Tūters (Kanāda), Dr. Alda Urtāne (Norvēģija).

Novērtē šo rakstu: