Nevienam nevajadzētu būt tiesībām lemt par cita cilvēka dzīves vērtību
Juris Jansons, tiesībsargs17.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šogad ir apritējuši 10 gadi, kopš Latvijas Republikā ir stājies spēkā likums “Par Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām”, un 5 gadi, kopš Labklājības ministrija īsteno Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansētu projektu deinstucionalizācijas (DI) jomā. Un kāpēc par šo nozīmīgo tēmu runāju tieši tagad, jo 10. oktobrī visā pasaulē tika atzīmēta Pasaules Garīgās veselības diena.
Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 19. pants paredz, ka dalībvalstis atzīst, ka visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem, un veic efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai atvieglotu personām ar invaliditāti šo tiesību izmantošanu un pilnīgu iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē.
Laiks paskatīties, kur mēs esam, kā mums klājas ar vispārzināma cilvēktiesību pamatprincipa, kas paģēr - visi cilvēki piedzimst vienlīdzīgi cieņā un tiesībās un ikvienai dzīvībai ir vienāda vērtība - īstenošanu. Vai Latvijas valsts ikvienam cilvēkam ar invaliditāti nodrošina vienlīdzības tiesības dzīvot sabiedrībā?
Ne pirmo reizi esmu skaļi paudis asus vārdus par atbildīgo valsts institūciju bezdarbību vismazāk aizsargāto personu tiesību nodrošināšanā. Jau 2013. gadā savā Ziņojumā “Par Valsts sociālās aprūpes centriem pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem” vērsu uzmanību uz valsts sociālās aprūpes centros esošajiem vispārējiem sadzīves apstākļiem, kas bija atzīstami par klientu individuālajām vajadzībām neatbilstošajiem, pilnvērtīgas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas trūkumiem un privātās dzīves neaizskaramības pārkāpumiem un uz ikviena klienta tiesībām dzīvot sabiedrībā.
Vairāki secinājumi un rekomendācijas vistiešākajā veidā norādīja uz ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas sistēmas nepilnībām. Tolaik jo īpaši izcēlu pārmērīgu medikamentu lietošanu klientiem jeb, kā tautā tas tika saukts, klientu “nozāļošanu “ .
Par sociālo nozari atbildīgā Labklājības ministrija vēl 2014. gadā ir pasludinājusi, ka valstī tiks īstenoti DI projekti, kuru laikā visi lielie valsts sociālās aprūpes centri (līdz šim pastāvošā institucionālā aprūpe) tiks aizstāti ar sabiedrībā balstītiem un ģimeniskai videi pietuvinātiem sociālajiem pakalpojumiem.
Ko mēs redzam šodien - joprojām ir liels cilvēku skaits, kas ilgstoši dzīvo lielās institūcijās, un, pats satraucošākais, sociālās aprūpes iestādēs joprojām tiek ievietoti cilvēki.
Šogad visā pasaulē piedzīvotā pandēmija ir skaidrs apliecinājums, ka tieši sociālās aprūpes iestādēs, kurās ievietots liels klientu skaits, ir lielāks risks masveida infekcijas izplatībai - tātad cilvēka veselības un dzīvības apdraudējums ir krietni lielāks nekā ikvienam no mums. Latvijā pagaidām vēl izdevās iztikt bez liela skaita Covid-19 upuru valsts sociālās aprūpes centros (VSAC), bet cena par to arī bijusi gana augsta - principā cilvēki VSACos bijuši spiesti dzīvot kā cietumā, jo arī tad, kad vasarā visā valsts teritorijā ierobežojumi tika būtiski mīkstināti, VSACos nekas nemainījās - tur joprojām turpinās karantīna, kas nozīmē to, ka tiek ierobežota cilvēku brīvība, iespēja tikties ar tuviniekiem, u.tml. Un par ko viss šis - vai viņi izdarījuši kādu noziegumu? Nē, viņu vienīgais “noziegums” ir tas ka viņi IR... jā, viņi ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, bet tāpat cilvēki.
Nevienam nevajadzētu būt tiesībām lemt par cita cilvēka dzīves vērtību - un Latvijas valsts ir jau pirms desmit gadiem apņēmusies nodrošināt, ka IKVIENAI personai ar invaliditāti ir tiesības dzīvot sabiedrībā.
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
