Iesaki rakstu: 
Nesen vairāki opozīcijas partiju pārstāvji un aktīvisti tikās, lai koordinētu savu pretdarbību huntai. Bija pārstāvētas partijas “Latvijā pirmā vietā”, “Likums un kārtība”, “Stabilitātei” un “Tautas kalpi”. Dialogs beidzot ir sācies, un, iespējams, organizāciju loks paplašināsies. Tā kā es neesmu “pirdis dīvānā” un tikai driķējis rakstus, lai gan vārdam ir liels spēks, bet arī piedalījies vairākos pasākumos pret pašreizējo varu, atļaušos izteikt savas domas un dot dažus padomus.
Nospraužot kopējos mērķus, iesaku neizplūst lozungos. Manuprāt, pilnībā pietiek skaidri un bez atrunām definēt divus uzdevumus. Pirmais: ATCELT OBLIGĀTO POTĒŠANOS. Otrais izriet no pirmā: PĀRTRAUKT DISKRIMINĀCIJU PĒC POTĒŠANĀS PAZĪMES. Par visu pārējo var turpināt lauzt šķēpus, rakstot programmas, lai veidotu kopīgas listes uz vēlēšanām.
Līdztekus, cienījamie opozīcijas līderi, atklāšu skaudru patiesību. Vairums cilvēku nāca uz protesta akcijām nevis, lai atbalstītu konkrētas partijas vai klausītos vadoņu runas, bet, lai demonstrētu nepatiku pret varu un cerībā, ka valstī kaut kas mainīsies uz labo pusi. Ļaužu gaidas nepiepildījās, jo valdošā kliķe opozīciju nerespektē.
Vēlēšanas ir tālu, bet tautai ir jāizdzīvo šobrīd. Te mēs nonākam pie jautājuma: KO DARĪT? Jāiziet no aksiomas, ka varmākas saprot tikai spēku. Tāpēc ik akcijai ir jātrāpa nevis tukšā Rīgas pils tornī vai Mildas bareljefā, bet konkrētā dzīvā mērķī. Turpmākais ir akadēmiska modelēšana, kas jādara, lai attaisnotu elektorāta uz opozīcijas politiķiem liktās cerības.
Uzskatu, ka varas pazemotie un neapmierinātie cilvēki jāpulcē uz visiem valstiskiem pasākumiem, lai pučisti tajos nevarētu skaisti vāvuļot, bet tiktu izsvilpti un izūjināti. Pie teātru, operas, ballīšu vai prestižu saietu ieejas varnešus ir jāsagaida pūlim, kas skandētu visu, ko domā par šiem neliešiem, un censtos uzcienāt “sabiedrības krējumu” ar banāniem vai sarūpētiem pašmāju produktiem.
Jāorganizē grupas, kas satiktu kangarus uz ielas, tiem dodoties uz kārtējo sēdi vai mājup, kā arī pie restorāniem un citām individuālās izklaides vietām, lai sirsnīgi pakomunicētu. Piekritēji jāved ciemos pie varas pārstāvjiem. Pie privileģēto ļaundaru namdurvīm var sarīkot serenāžu konkursu.
Šāda darbība graus varnešu autoritāti un noņems iedzīvotājos pietāti pret amatpersonām. Turklāt, ja protestētājiem nejauši pie rokas izrādīsies zeļonka vai cits varaskāri ārstējošs līdzeklis, nevajag saukt šos izmisumā novestos cilvēkus par provokatoriem, bet aizturēšanas gadījumā jāsniedz pārgalvjiem juridiskā, morālā un nepieciešamības gadījumā materiālā palīdzība naudassodu segšanai.
Jārēķinās, ka hunta veiks represijas. Taču cīņa par izdzīvošanu nav nekāds plezīrs. Esmu pārliecināts, ka pēc regulārām trāpīgām akcijām pāris mēnešu garumā pučisti sāks “raustīties” un, neskatoties uz vairākumu Saeimā, kļūs krietni atvērtāki dialogam. Vienlaikus ap kopējās ielu batālijās rūdīto aktīvistu kodolu pulcēsies iespaidīgas tautas masas.
Visbeidzot, šāda rīcība ir attaisnojama tikai pret varas uzurpatoriem – 62 deputātiem-pučistiem, valdības locekļiem un vargribi. Līdzīga izdarīšanās ar politiskajiem konkurentiem izsauks latvzemiešu sašutumu pret pašiem organizatoriem un piekritēju strauju kritumu.
Zinu, ka starp vairākiem tūkstošiem manu sekotāju sociālajos tīklos ir daudz opozīcijas partiju biedru, kas, esmu pārliecināts, nodos manus ieteikumus saviem līderiem. Savu klātbūtni iepriekšminētajās akcijās garantēju.
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
