Manas domas par to, kas notika Tukumā

Taču ko gan te var pasacīt? Bēdas par sāpēm, par ievainotajiem ķermeņiem un dvēselēm, par visu, kas viņu dzīvē būtu varējis būt, bet nepiepildīsies zemiska uzbrukuma dēļ. Baismas par to, ka cilvēks spēj aizdedzināt domājošu un jūtošu dzīvu būtni, ko Dievs radīja sev līdzīgu un vecāku mīlestība laida pasaulē. Šajā tumsā iespīd tikai prieka stars par to, ka cilvēkā spēj mājot arī pašaizliedzīga draudzība, kura liek riskēt ar sevi, lai izglābtu draugu. Tā izpaužas īsta vīrišķība.

Ja šis bija uzbrukums, tad nepietiek to vienkārši pieņemt zināšanai. Te jālieto dvēseles iejūtas un iztēles spēja. No sāpju iztēlošanās droši vien pat nav iespējams izvairīties. Lai arī katra iztēle te būs vārga īstenības atblāzma, tā ļaus skaidrāk apjaust tāda nozieguma baisumu un, ja uzdrīkstamies kaut ko teikt par notikušo, tad runāt patiesi, nevis signalizējot savus tikumus.

Neierastāk, taču svarīgāk ir sevi iztēloties uzbrucēja vietā. Ielūkoties sevī pietiekami dziļi un vērīgi, lai ieraudzītu, kas man pašam spētu likt tā rīkoties? Un neteiksim uzreiz – nemūžam! Uzbrucējs ir cilvēks un to spēja. Es esmu cilvēks, tātad acīmredzot arī spēju. Karls Jungs teica, ka ik cilvēkā ir ēna, kuras saknes sniedzas līdz pašai ellei.

Kas MANĪ modina niknumu un vēlmi nodarīt sāpes, kaut tikai iedomās? Viss parasti sākas ar domu. Ir svarīgi ieraudzīt briesmoni sevī, lai saprastu, cik nopietni pie sevis jāstrādā, lai tas zaudētu spēku, un cik modri jāpieskata savi impulsi. Ja noziegums pret Normundu mūs uz to iedvesmos, tad viņa ciešanas sabiedrību darīs labāku. Tad mūsu vidū būs izpaudusies viņa līdzība Kristum, par kuru pravietes Jesaja rakstīja: "Viņa brūcēs mēs topam dziedināti." Tas būtu labākais, ko varam darīt.

Viena no versijām pieļauj, ka uzbrucēju motivēja upura homoseksualitāte. Ja tā ir taisnība, tad šeit sastopamies ar homofobiju tās īstajā veidolā. Te nevar aizbildināties ar iestāšanos par vērtībām, jo tas bija uzbrukums visām kristīgajām un cilvēciskajām vērtībām. Ar tikumību tam nav nekā kopīga. Tam nav nekāda attaisnojuma.

Feisbukā lasīju dažus ticības biedru ierakstus, ka tie, kas to izdarīja, nevar būt īsti kristieši. Es ļoti ceru, ka tā. Tomēr nepievilsimies. Mēs, kristieši, esam cilvēki tāpat kā visi – ar savu ēnu un tās saknēm. Atcerēsimies kaunpilno dienu, kad kristieši, kuri taču sevi turēja par Svētā Gara svaidītiem, meta savus mēslus uz cilvēkiem, par kuriem Kristus atdeva savu dzīvību.

Tie notraipīja viņu drēbes, taču daudz vairāk mūs pašus. It kā mēs tos būtu iemetuši mūsu Kunga sejā. "Visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat man darījuši." Tā bija tā diena, kad es kaunējos sevi saukt par kristieti. Nedod Dievs vēl kādreiz to piedzīvot! Nedodiet vietu velnam – apustulis brīdina kristīgo draudzi. Vispirms savā apziņā nedodiet.

Jā, baznīcai ir jāiestājas par patiesību. Taču apustulis Pāvils tam dod skaidrus noteikumus: "Pieaugsim Kristū, apliecinādami patiesību mīlestībā!" Mīlēt, pirmkārt, nozīmē vēlēt otram labu. Nav iespējams vēlēt kādam labu, viņu sadedzinot vai izvārtot mēslos – burtiskā vai pārnestā nozīmē.

Kad Kristus mācekļi dusmās gribēja piesaukt uguni no debesīm pār kāda ciema iedzīvotāiem, viņš tos apsauca: "Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Cilvēka Dēls nav nācis dvēseles nomaitāt, bet pestīt." Šos vārdus vajadzētu ierāmēt un nolikt pie sava datora, kad kaut ko rakstām sociālajos tīklos. Kristus evaņģēlija vārds, ienākot mūsos, izspiež velnu no apziņas un apklusina briesmoni dzīlēs. Atgādināsim to sev pēc iespējas biežāk.

Normundam vispirms izdzīvot. Abiem ar Arti atveseļoties. Lai Dievs viņiem palīdz kā savulaik Jāzepam, kuru brāļi iemeta bedrē nomirt, bet viņš piecēlās no tās stiprāks un labāks, lai daudziem nestu svētību.

Novērtē šo rakstu: