Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek šodien publicē apjomīgu, bet interesantu dokumentu – Ekonomikas ministrijas informatīvo ziņojumu Par Saeimas 2019.gada 10.janvāra lēmuma “Par obligātā iepirkuma komponentes atcelšanu” izpildi. Kā izriet no šī partijas KPV LV pārstāvja Ralfa Nemiro vadītās ministrijas sagatavotā dokumenta, Saeimas vēlēšanas ir garām, nākamās būs tikai pēc trīsarpus gadiem, tā ka partijas vadītāju skaļais solījums par tūlītēju obligātās iepirkuma komponentes (OIK) atcelšanu tiek atcelts.

I. Ievads

2019.gada 10.janvārī Saeima pieņēma lēmumu “Par obligātā iepirkuma komponentes atcelšanu” (turpmāk – Lēmums). Lēmumā Saeima aicināja Ekonomikas ministriju steidzami izstrādāt tiesību aktus obligātā iepirkuma komponentes (turpmāk – OIK) atcelšanai no 2019.gada 31.marta ar mērķi samazināt elektroenerģijas izmaksas visiem Latvijas elektroenerģijas patērētājiem.

Lēmuma izpildē Saeima ir aicinājusi Ekonomikas ministriju ievērot tiesiskuma principus un nepieļaut OIK maksājumu veikšanu no citiem finanšu avotiem, kā arī nepieļaut to pārveidi par cita veida maksājumiem vai attiecīgo maksājumu nosaukumu maiņu.

Saeima 2019.gada 10.janvāra lēmumā ir arī aicinājusi Ekonomikas ministriju izbeigt Latvijas iedzīvotājiem netaisnīgu, uz atsevišķu personu interešu atbalstu vērstu režīmu.

Izpildot Saeimas Lēmumu, kā arī 2019.gada 14.janvāra Ministru prezidenta rezolūciju Nr.12/2019-JUR-2 steidzami izstrādāt tiesību aktu projektus OIK atcelšanai, Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi normatīvā akta projektu “Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā” (turpmāk – Likumprojekts) un tā sākotnējās ietekmes novērtējumu (anotāciju) un kopā ar šo informatīvo ziņojumu iesniedz izskatīšanai Ministru kabinetā.

Līdztekus tam Ekonomikas ministrijas uzdevumā KPMG Zvērinātu advokātu birojs ir veicis OIK atcelšanas tiesisko izvērtējumu.

II. Aktuālā situācija

1) Spēkā esošais OIK mehānisms

OIK ir maksājums, ko sedz visi elektroenerģijas galalietotāji un kas papildus elektroenerģijas tirgus cenai, sadales un pārvades tarifam un pievienotās vērtības nodoklim tiek iekļauta elektroenerģijas gala cenā.

Šobrīd spēkā esošais elektroenerģijas obligātā iepirkuma mehānisms ir izveidots saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma (turpmāk – ETL) 28., 29. un 30.pantu, savukārt garantētā maksa par elektrostacijā uzstādīto elektrisko jaudu izveidota saskaņā ar ETL 28.1 pantu (turpmāk attiecībā uz abiem šiem maksājumiem – OI mehānisms).

Pirmssākums šāda mehānisma izveidei ir 1995.gads, kas laika gaitā tika attīstīts un sekojoši tika iestrādāts Enerģētikas likumā.

2005.gadā spēkā stājās ETL, uz kā pamata secīgi tika izdoti vairāki Ministru kabineta noteikumi, saskaņā ar kuriem komersantiem tika piešķirtas tiesības uz atbalstu esošā OI mehānisma ietvaros par elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem vai koģenerācijā (turpmāk – OI tiesības). Jāmin, ka atsevišķas vēja elektrostacijas neizmantoja iespēju pāriet uz jauno OI mehānismu un turpināja saņemt atbalstu saskaņā ar ETL pārejas noteikumu 52.punktu.

Šobrīd spēkā esošie Ministru kabineta noteikumi, kas citastarp nosaka elektrostaciju darbības nosacījumus atbalsta saņemšanai ir Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumi Nr.262 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību”[1] (turpmāk – MK noteikumi Nr.262) un Ministru kabineta 2009.gada 10.marta noteikumi Nr.221 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā”[2] (turpmāk – MK noteikumi Nr.221).

Ar ETL 28., 28.1 un 30.pantu ir noteikts arī princips, kā tiek segtas izmaksas, kas radušās īstenojot OI mehānismu.

Saskaņā ar ETL 28.panta piekto daļu un 30.panta trešo daļu izmaksas, kas radušās īstenojot saskaņā ar minētajiem pantiem sniegto atbalstu, sedz visi Latvijas elektroenerģijas galalietotāji proporcionāli savam elektroenerģijas patēriņam. Savukārt saskaņā ar ETL 28.1 panta ceturto daļu izmaksas, ko veido maksājumi par uzstādīto elektrisko jaudu, sedz visi Latvijas elektroenerģijas galalietotāji, un tās tiek sadalītas pa sprieguma un patēriņa līmeņa grupām proporcionāli ieņēmumu fiksētajai daļai no sistēmas pakalpojumiem. Atbalsta izmaksu attiecināšanas aprēķina metodiku nosaka Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (turpmāk – SPRK).

Atbilstoši SPRK izdotajai metodikai[3], AS “Enerģijas publiskais tirgotājs” (turpmāk – publiskais tirgotājs) OIK tekošajā gadā iekļauj iepriekšējā gada faktiskās izmaksas, kas rada situāciju, ka izmaksas publiskajam tirgotājam tiek kompensētas ar viena gada nobīdi.

OI tiesības atjaunojamās enerģijas ražotājiem saskaņā ar MK noteikumiem Nr.262 netiek piešķirtas kopš 2011.gada vidus, savukārt komersantiem, kas elektroenerģiju ražo koģenerācijā, tostarp no atjaunojamiem energoresursiem, saskaņā ar MK noteikumiem Nr.221 - kopš 2012. gada beigām.

2) OI tiesības – izsniegtās atļaujas

Šobrīd spēkā esošas elektroenerģijas OI tiesības ir 356 elektroenerģijas ražošanu un pārdošanu publiskajam tirgotājam uzsākušām elektrostacijām:

 53 biogāzes stacijām – 33 saskaņā ar MK noteikumiem Nr.262, 20 saskaņā ar MK noteikumiem Nr.221;

 46 biomasas stacijām – 8 saskaņā ar MK noteikumiem Nr.262, 38 saskaņā ar MK noteikumiem Nr.221

 64 dabasgāzes stacijām saskaņā ar MK noteikumiem Nr.221

141 hidroelektrostacijām (turpmāk -HES) saskaņā ar MK noteikumiem Nr.262

52 vēja elektrostacijām – 38 saskaņā ar MK noteikumiem Nr.262, 13 saskaņā ar ETL Pārejas noteikumu 52.punktu. 1 elektrostacija, kas darbību uzsākusi pirms ETL spēkā stāšanās, ir izvēlējusies tiesības pāriet uz MK noteikumu Nr.262 cenas aprēķināšanas formulām.

Tiesības saņemt garantētu maksu par koģenerācijas stacijā uzstādīto elektrisko jaudu saskaņā ar MK noteikumiem Nr.221 ir 5 koģenerācijas stacijām (4 dabasgāzes stacijām un 1 biomasas koģenerācijas stacijai).

MK noteikumos Nr.262 atbalsta periods ir noteikts 20 gadi, sākot no elektrostacijas ekspluatācijas uzsākšanas dienas, izņemot HES, kurām tie ir 20 gadi kopš EM pieņēmusi lēmumu par OI tiesību piešķiršanu. Otrajos 10 gados visām elektrostacijām tiek piemērota samazināta iepirkuma cena.

Arī ETL pārejas noteikumu 52.punktā ir noteikts, ka ražotājiem, kas elektroenerģijas ražošanai izmanto atjaunojamos energoresursus un kas uzsākuši darbību pirms ETL spēkā stāšanās, tiesības pārdot elektroenerģiju publiskajam tirgotājam ir 20 gadus no elektrostacijas ekspluatācijas uzsākšanas dienas.

MK noteikumos Nr.221 noteiktais atbalsta periods ir 10 gadi kopš koģenerācijas stacija ir nodota ekspluatācijā saskaņā ar sistēmas operatora izdotu atļauju pieslēgt sistēmai koģenerācijas staciju vai atsevišķu šīs elektrostacijas koģenerācijas iekārtu, bet, ja šāda atļauja nav izsniegta, ar stacijas ekspluatācijā pieņemšanas dienu. Ņemot vērā, ka atbalsta termiņš tika noteikts tikai 2012.gadā, MK noteikumos Nr.221 tika noteikts pārejas periods līdz 2017.gada 1.jūlijam šīs normas par atbalsta perioda ierobežošanu piemērošanai.

Līdz ar to kopš 2017.gada 1.jūlija pirmajām elektrostacijām sāk beigties atbalsta termiņi. Jāņem vērā, ka par vairākiem EM lēmumiem, ar kuriem atceltas komersantiem piešķirtās elektroenerģijas OI tiesības, notiek aktīva tiesvedība, jo tie ir pārsūdzēti administratīvajā tiesā, līdz ar to, komersantiem pozitīva tiesas nolēmuma gadījumā, spēkā esošo OI tiesību skaits var palielināties.

Elektroenerģijas ražošanu un pārdošanu dēļ dažāda rakstura tiesvedībām nav uzsākuši 5 komersanti, no kuriem paredzams, ka darbību varētu uzsākt tikai viens.

3) OI mehānisma izmaksas un ietekme uz tautsaimniecību

Līdz 2017.gadam lielāko īpatsvaru no atbalsta izmaksām veidoja atbalsts dabasgāzes koģenerācijai, no kā lielāko daļu veidoja jaudas maksājums dabasgāzes koģenerācijas stacijām. Savukārt 2018.gadā 27% no OI izmaksām veidoja biogāzes stacijas, 26% biomasas elektrostacijas, 24% - koģenerācijas stacijas virs 4 MW.

OI neto izmaksas (atbalsts virs tirgus cenas) 2018.gadā sasniedza 159 milj. EUR jeb 0,54% no IKP, kas ir straujš kritums salīdzinājumā ar 2017.gadu, kad šis rādītājs sasniedza 1% no IKP. Tas pamatā skaidrojams ar ikgadējo atbalsta izmaksu samazināšanu dabasgāzes koģenerācijas stacijām virs 100 MW un IKP pieaugumu.

OIK elektrības rēķinos

OIK īpatsvars elektroenerģijas gala cenā patērētājiem atšķiras atkarībā no pieslēgumu jaudas, elektroenerģijas patēriņa un nosacījumiem elektroenerģijas lietotāja līgumā ar elektroenerģijas tirgotāju.

OIK īpatsvars no elektroenerģijas izmaksām dažādās patērētāju grupās, neņemot vērā elektroenerģijas vairumtirgus cenas svārstības, 2018.gadā bija ~ 20 – 23 % apmērā apstrādes rūpniecībā, 13 – 15% apmērā pakalpojumu sniedzējiem, ~13% apmērā energointensīvai apstrādes rūpniecībai, ~17% apmērā lauksaimniecības preču ražotājiem. Mājsaimniecībām elektroenerģijas izmaksas ir ap 15%, savukārt neizmantotiem pieslēgumiem OIK īpatsvars ir virs 30%.

OIK ietekme

Atsevišķām patērētāju grupām elektroenerģija Latvijā ir dārgāka salīdzinājumā ar citām mūsu reģiona valstīm, kas mazina atsevišķu nozaru konkurētspēju. Jau ilgstoši darbaspēka izmaksu kāpums pārsniedz produktivitātes pieaugumu un papildu izmaksu slogs enerģijai vēl vairāk pasliktina nozares konkurētspēju un ierobežo attīstības iespējas, samazinot produktivitātes kāpināšanai pieejamos resursus.

2018.gadā OIK diferenciācija un energointensīvo uzņēmumu atbalsts ir risinājis lielo un energointensīvo uzņēmumu problemātiku, savukārt maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) OIK izmaksu mazināšana ir aktuāla problēma, ņemot vērā to, ka tiem elektrības gala cena ir augstāka nekā citu valstu MVU Baltijas jūras reģionā.

Kopējo enerģijas izmaksu īpatsvars apgrozījumā Latvijas apstrādes rūpniecībā ir viens no augstākajiem ES. Tas nozīmē, ka ne tikai augstās elektroenerģijas cenas un OIK slogs ietekmē nozares izmaksas, bet arī zemā energoefektivitāte. Bez OIK sistēmas pārskatīšanas, arī energoefektivitātes jautājumu risināšana var būtiski uzlabot nozares starptautisko konkurētspēju. Detalizētāku analīzi par OIK ietekmi skatīt Likumprojekta anotācijas 2.pielikumā.

4) EK saskaņojums

EK savā 2017.gada 24.aprīļa lēmumā par valsts atbalstu SA.43140[4] secināja, ka OI mehānisms ir samērīgs un atbilst nosacījumiem, kas noteikti 2001. un 2008.gada pamatnostādnēs par valsts atbalstu vides aizsardzībai[5], un līdz ar to ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības Darbību 107.panta 3.punkta c) apakšpunktu.  Kā tas minēts arī EK lēmumā, spēkā esošā OI mehānisma mērķis ir veicināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu un augstas efektivitātes koģenerāciju, tostarp, lai sasniegtu Latvijai noteiktos mērķus šajās jomās.

2007.gada 1.jūlijā sākās Latvijas elektroenerģijas tirgus liberalizācija, kas deva iespēju patērētājiem mainīt elektroenerģijas tirgotāju un bija saistīta ar tirgus cenas veidošanos. Attiecīgi, ņemot vērā komercdarbības atbalstu regulējošos ES normatīvos aktus, EK valsts atbalsta OI mehānismu saskaņoja par periodu no 2007.gada 1.jūlija līdz 2012.gada 31.decembrim. Tā kā AS “Latvenergo” TEC-2 elektrostacijas uzstādītā elektriskā jauda pārsniedza 200 MW robežvērtību[6] tad atbalsta saskaņošana TEC-2 tika uzsākta pēc vispārējā OI mehānisma saskaņošanas ar EK. Saskaņā ar ES regulējumu saskaņojuma periods attiecināms uz datumu, kurā piešķirtas tiesības uz valsts atbalstu.

Sarunas par OI mehānisma saskaņošanu ar Eiropas Komisiju Latvija sāka 2013.gadā un oficiālais paziņojums tika iesniegts 2015.gadā. Tādējādi no 2007.gada līdz 2015.gadam piešķirtās tiesības uz atbalstu OI mehānisma ietvaros saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 108.panta 3.punktu bija uzskatāms par nepaziņotu un nesaskaņotu valsts atbalstu. Šādos gadījumos ES tiesībās ir nostiprinātas EK un nacionālo tiesu lomas:

1) Saskaņā ar Regulas Nr.2015/1589[7] 13.panta 1.punktu EK var pieņemt lēmumu, kas prasa dalībvalstij pārtraukt jebkādu nelikumīgu atbalstu, līdz EK pieņem lēmumu par attiecīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu. Savukārt saskaņā ar Regulas Nr.2015/1589 13.panta 2.punktu EK var pieņemt lēmumu, kas prasa dalībvalstij pagaidām atgūt jebkādu nelikumīgu atbalstu, līdz EK pieņem lēmumu par attiecīgā atbalsta saderību ar iekšējo tirgu. OI mehānisma gadījumā EK attiecīgās savas tiesības nav izmantojusi.

2) Savukārt saskaņā ar Komisijas paziņojumu par valsts atbalsta tiesību normu piemērošanu valstu tiesās[8] 34.punktu valsts tiesas pienākums pieprasīt nelikumīgā atbalsta atgūšanu pilnā apmērā vairs nav piemērojams, ja līdz brīdim, kad valsts tiesa pasludina spriedumu, EK jau ir izlēmusi, ka atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu.

EK savā 2019.gada 14.marta vēstulē (skatīt Likumprojekta anotācijas 4.pielikumu), atbildot uz Ekonomikas ministrijas jautājumu, vai attiecībā uz atbalstu, kas sniegts pirms 2007.gada 1.jūlija būtu nepieciešams EK saskaņojums, norādījusi, ka tas atkarīgs no fakta, vai tirgus ir bijis atvērts konkurencei, ko var novērtēt nacionālā tiesa, bet EK 2017.gada 24.aprīļa lēmuma par valsts atbalstu SA.43140 pieņemts, pamatojoties uz informāciju, ka tirgus atvērts konkurencei ir bijis no 2007.gada 1.jūlija.  Savukārt, atbildot uz jautājumu, vai atbalsts, kas izmaksāts periodā līdz EK 2017.gada 24.aprīļa lēmumam (2007.gada 1.jūlijs līdz 2017.gada 24.aprīlis) būtu atgūstams, EK norādījusi, ka atbalsts, uz kuru tiesības piešķirtas no 2007.gada 1.jūlija līdz 2012.gada 31.decembrim (un kas tiek izmaksāts vēl šobrīd), ir saderīgs ar iekšējo tirgu un šāds atbalsts nav jāatgūst.

5) Atjaunojamās enerģijas mērķi

2006.gadā Eiropas Komisija, publicējot Zaļo grāmatu „Eiropas stratēģija ilgtspējīgai, konkurētspējīgai un drošai enerģijai”[9], izvērsa diskusiju par kopējas Eiropas enerģētikas politikas nepieciešamību.

2007.gada martā Eiropadome atbalstīja mērķus – līdz 2020.gadam Eiropas Savienībai 20 % no ES dalībvalstu (DV) kopējā enerģijas gala patēriņa un 10 % no transporta sektora gala patēriņa jānodrošina ar no atjaunojamiem energoresursiem iegūtu enerģiju, nosakot tiem obligātu raksturu, kas to izpildi padara saistošu visām DV.

2009.gada Klimata un enerģijas tiesību aktu pakotnē ietvertā Direktīva 2009/28/EK[10] tika izstrādāta nolūkā radīt ES dalībvalstīs kopēju ietvaru no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanai. Ņemot vērā, ka katrā ES dalībvalstī ir atšķirīga  energoresursu patēriņa struktūra, Direktīva 2009/28/EK kopējo ES atjaunojamo energoresursu galapatēriņa mērķi (20%) pārveidoja par individuāliem mērķiem katrai dalībvalstij, ievērojot, ka kopējais palielinājuma apjoms, kas noteikts atjaunojamo energoresursu izmantošanai būtu jāsadala starp dalībvalstīm, pamatojoties uz vienlīdzīgu tādu īpatsvara palielinājumu katrā dalībvalstī, kas novērtēts atbilstīgi to iekšzemes kopproduktam (turpmāk – IKP), atspoguļo valstu sākotnējos apstākļus, un aprēķināts, ņemot vērā dalībvalstu energoresursu patēriņa struktūru un iepriekš veiktos pasākumus attiecībā uz tādas enerģijas izmantošanu, kas iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem.

Katras valsts individuālais mērķis ir izteikts procentos no kopējā enerģijas gala patēriņa 2020.gadā. Ņemot vērā minēto, Latvijai saskaņā ar Direktīvas 2009/28/EK 3.panta 1.punktu un 1.pielikuma A daļu ir noteikts juridiski saistošs mērķis, kas paredz, ka no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas īpatsvaram kopējā enerģijas gala patēriņā jābūt vismaz 40% līdz 2020.gadam.

Ņemot vērā, ka līdz Direktīvas 2009/28/EK pieņemšanai Latvija jau bija sasniegusi augstu atjaunojamās enerģijas īpatsvaru (par izejas punktu tika izmantots 2005.gadam tobrīd aprēķinātais atjaunojamās enerģijas īpatsvars 32,6% apmērā), sākotnēji noteiktais atjaunojamās enerģijas īpatsvars Latvijai bija 42%, kas diskusiju gaitā ar Eiropas Komisiju par Direktīvu 2009/28/EK tika samazināts par 2 procentpunktiem. Tādejādi Latvijai izdevās panākt mazāko iespējamo juridiski saistošo mērķi 2020.gadam, nekā bija iepriekš plānots. Vienlaikus jānorāda, ka Latvijai tādējādi tika noteikts sestais zemākais procentpunktu pieaugums starp visām ES dalībvalstīm un zemāks procentpunktu pieaugums kā valstīm ar tobrīd līdzīgu atjaunojamās enerģijas īpatsvaru – Somijai un Zviedrijai. Turklāt procentuālais atjaunojamās enerģijas īpatsvara mērķa pieaugums (22,7%) Latvijai bija zemākais starp ES dalībvalstīm.

Savukārt transporta sektorā saskaņā ar Direktīvas 2009/28/EK 3.panta 4.punktu visām ES dalībvalstīm 2020.gadā ir jānodrošina, ka no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars ir vismaz 10% no enerģijas galapatēriņa.

Direktīvas 2009/28/EK mērķi ir ietverti Latvijas politikas plānošanas dokumentos, tai skaitā:

- Latvijas nacionālā reformu programmā "ES 2020" stratēģijas īstenošanai5 (turpmāk – Latvijas NRP). Latvijas NRP ir definēti Latvijas kvantitatīvie mērķi 2020. gadam un galvenie pasākumi to sasniegšanai.

- 2012.gada 20.decembrī Saeima apstiprināja hierarhiski augstāko nacionāla līmeņa vidēja termiņa plānošanas dokumentu "Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.-2020. gadam" (turpmāk - NAP2020), kas ir cieši saistīts ar "Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam" un Latvijas NRP. NAP2020 mērķa rādītājs 196.punktā noteikts no atjaunojamiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvars kopējā bruto enerģijas galapatēriņā vismaz 40% 2020. gadā.6

- Ministru kabineta 2016.gada 9.februāra rīkojumu Nr.129 apstiprināts enerģētikas politikas plānošanas dokuments “Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2016-2020. gadam[11].

- Latvija, tāpat kā citas ES dalībvalstis 2010.gadā izstrādājušas Rīcības plānu atjaunojamās enerģijas izmantošanas veicināšanai (turpmāk – Rīcības plāns), kas apkopo līdz 2020.gadam nacionāli īstenojamus un plānotus pasākumus atjaunojamās enerģijas veicināšanai un mērķa sasniegšanai. Rīcības plāns tika izstrādāts atbilstoši Eiropas Komisijas 2009.gada 30.jūnija lēmumam Nr. L 182/33, ar ko izveido paraugu valsts rīcības plāniem atjaunojamās enerģijas jomā atbilstoši Direktīvai 2009/28/EK, un izskatīts Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra sēdē (prot. Nr. 52, 44.§), sekojoši iesniegts Eiropas Komisijā. Tāpat Latvija ir ieviesusi Direktīvas 2009/28/EK normas nacionālajos tiesību aktos. Kā viens no galvenajiem instrumentiem mērķa sasniegšanai Rīcības plānā tika minēts atbalsta pasākums – elektroenerģijas obligātais iepirkums elektroenerģijas ražošanas iekārtās, kurās elektroenerģijas ražošanai izmanto atjaunojamos energoresursus.

Saskaņā ar Direktīvas 2018/2001[12] 3.panta 1.punktu ir noteikts, ka no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas īpatsvaram ES enerģijas bruto galapatēriņā līdz 2030.gadam ir jāsasniedz vismaz 32% un ES dalībvalstīm, tai skaitā Latvijai ir jāsniedz ieguldījums šī mērķa sasniegšanai.

Šādu pienākumu nosaka gan Direktīva 2018/2001, gan Regula 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību[13]. Turklāt saskaņā ar minētajiem ES tiesību aktiem Latvijai tāpat kā citām ES dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, ka pēc 2020.gada no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā ir ne mazāks par 2020.gada mērķa bāzes līmeni – 40%. Savukārt gadījumā, ja tas netiek ievērtos, saskaņā ar Regulas 2018/1999 32.panta 4. punktu dalībvalstij ir juridiski saistošs pienākums viena gada laikā pēc neizpildes iestāšanās nodrošināt vismaz 2020.gada atjaunojamās enerģijas īpatsvara mērķa bāzes līmeni.

Citastarp Direktīvas 2018/2001 25. panta 1.punkts paredz, ka uz degvielas piegādātājiem jāuzliek tādi pienākumi, kas nodrošina, ka 2030.gadā katrā ES dalībvalstī no AER iegūtas enerģijas īpatsvars veido 14% no transporta galapatēriņā. Direktīvas 2018/2001 25.panta 1.punkts nosaka arī to, ka degvielas piegādātājiem jāuzliek pienākums realizēt biodegvielas un/vai biogāzi/biometānu, kas iegūts no Direktīvas 2018/2001 IX pielikuma A daļā norādītajām izejvielām (“advanced biofuels” jeb modernās biodegvielas), paredzot, ka 2022.gadā 0,2% no kopējā AER īpatsvara transporta sektorā veido šādu biodegvielu un biogāzes/biometāna patēriņš, tam pieaugot līdz 3,5% 2030.gadā. Tomēr, ja valsts izlemj, ka biodegvielu, kas iegūtas no pārtikas un dzīvnieku barības kultūraugiem[14] ieskaite atjaunojamās enerģijas mērķī transportā ir jāierobežo zem 7% no transporta sektora galapatēriņa, tā par proporcionālu daļu var samazināt atjaunojamās enerģijas 14% mērķi transportā 2030.gadā. 

Saskaņā ar Regulas 2018/1999 3.panta 1.punktu Latvijai tāpat kā citām ES dalībvalstīm ir jāizstrādā un līdz 2019.gada 31.decembrim EK jāiesniedz integrēts Nacionālais Enerģētikas un klimata plāns, paredzot pasākumus 2030.gada enerģētikas un klimata mērķu sasniegšanai, tai skaitā atjaunojamās enerģijas veicināšanas jomā. Līdz ar to OIK atcelšanas gadījumā ietekme būtu ne tikai uz 2020.gada AER mērķa sasniegšanu, bet arī attiecībā uz Latvijas valsts pienākumiem AER jomā laika posmā līdz 2030.gadam.

Ekonomikas ministrija 2019.gada 4.martā saņēma EK 27.februāra vēstuli, kurā EK norāda par atjaunojamās enerģijas mērķu saistošo raksturu un dalībvalstu pienākumu ieviest atbilstošus pasākumus šo mērķu sasniegšanai (skatīt Likumprojekta anotācijas 3.pielikumu). EK ir arī norādījusi, ka ES Tiesa, vērtējot soda naudu apmēru, ņems vērā apstākļus, kas ietekmējuši dalībvalstij noteikto mērķu nesasniegšanu. 

EK Latvijai minētajā vēstulē ir arī norādījusi, ka līdz ar Direktīvu 2018/2001 dalībvalstīm, tai skaitā Latvijai, ir ES tiesību aktos noteikts pienākums nodrošināt AER projektiem piešķirtā valsts atbalsta stabilitāti, neapdraudot uzsākto projektu ekonomisko dzīvotspēju. OI mehānisma atcelšana būtu pretrunā minētajam ES tiesību principam.

5) Atbalsts augstas efektivitātes koģenerācijai

Saskaņā ar Direktīvas 2012/27/ES[15] (Energoefektivitātes direktīva) 14.panta 2.punktu ES dalībvalstis pieņem politikas pasākumus, ar ko mudina vietējā un reģionālā līmenī pienācīgi ņemt vērā efektīvu siltumapgādes un dzesēšanas sistēmu izmantošanas potenciālu, jo īpaši tādu sistēmu, kurās tiek izmantota augstas efektivitātes koģenerācija. Izstrādājot pasākumus, dalībvalstīm  jāņem vērā vietēju un reģionālu siltumenerģijas tirgu attīstības potenciālu.

Saskaņā ar Direktīvas 2012/27/ES 14.panta 11.punktu ES dalībvalstis nodrošina, ka jebkāds pieejamais koģenerācijas atbalsts tiek piešķirts tikai tad, ja elektroenerģija tiek ražota augstas efektivitātes koģenerācijas režīmā un siltuma pārpalikums tiek lietderīgi izmantots, lai panāktu primārās enerģijas ietaupījumu.

Jānorāda, ka Direktīva 2012/27/ES aizstāj Direktīvu 2004/8/EK par tādas koģenerācijas veicināšanu, kas balstīta uz lietderīgā siltuma pieprasījumu iekšējā enerģijas tirgū[16], kas bija spēkā Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā un kas attiecīgi bija jāpārņem nacionālajos normatīvajos aktos.

Tomēr ES līmenī nav noteikti ar koģenerāciju juridiski saistoši mērķi. Vienīgais mērķis, kas ar koģenerāciju tiešā veidā ir saistīts ir no Direktīvas 2012/27/ES izrietošais primāro resursu ietaupījuma (energoefektivitātes) 2020.gada mērķis: primārās enerģijas patēriņš  2020.gadā ne lielāks par 5,37 Mtoe.

Savukārt uz 2030.gadu primārās enerģijas ietaupījuma mērķis Latvijai ir jāizvirza saskaņā ar Regulu 2018/1999 un Energoefektivitātes direktīvas grozījumiem, kas izdarīti ar Direktīvu 2018/2002[17]. Latvijas primārās enerģijas ietaupījuma mērķa priekšlikums 2030.gadam iesniegts Eiropas Komisijai ar Latvijas nacionālā Enerģētikas un klimata plāna projektu[18]. Pašlaik plānotais Latvijai nesaistošs primārās enerģijas ietaupījuma mērķis 2030.gadam: primārās enerģijas patēriņš 2030.gadā ne lielāks par 4,33 Mtoe.

III. Tiesiskais risinājums[19]

Lai varētu izpildīt Saeimas Lēmumu, ir jāpārskata normatīvais regulējums, ar ko ir izveidots šobrīd spēkā esošais OI mehānisms.

Ņemot vērā minēto, Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi normatīvā akta projektu “Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā” (turpmāk – Likumprojekts), ar ko paredzēts no Elektroenerģijas tirgus likuma (turpmāk – ETL) izslēgt OIK un OI mehānismu noteicošās tiesību normas un veikt saistītus precizējumus.

Likumprojekts paredz ETL:

1) svītrot obligātā iepirkuma un publiskā tirgotāja jēdzienus (1.panta 21., 25.punkts);

2) svītrot tiesību normas, kas nosaka valsts atbalstu OI mehānisma ietvaros (28., 28.1, 29., 30. un 31.pants, pārejas noteikumu 52. un 53.punkts), kam sekojoši elektroenerģijas galalietotāji vairs nesedz izmaksas par atbalstu, kas sniegts saskaņā ar minētajām tiesību normām.

Ar minēto normu dzēšanu spēku zaudē tiesību akti, kas izdoti uz šo normu pamata. ETL 28., 28.1, 29., 30., 52. un 53.panta gadījumā tie ir MK noteikumi Nr.221 un MK noteikumi Nr.262 un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas 2017.gada 14.septembra lēmums Nr. 1/24 “Obligātā iepirkuma un jaudas komponenšu aprēķināšanas metodika”[20].;

3) precizēt tiesību normas attiecībā uz pārvades tarifos iekļaujamo atlīdzību elektroenerģijas sistēmas īpašniekam (16.panta trešajā daļā), kā arī atbalstu aizsargātiem lietotājiem (33.1 panta otrajā daļā un pārejas noteikumu 76.punkts), ņemot vērā OIK atcelšanu;

4) papildināt ar tiesību normām attiecībā uz to, ka komersantu koģenerācijas elektrostacijām ar uzstādīto elektrisko jaudu virs 100MW, kas līdz 2019.gada 31.martam ir izmantojušas tiesības saņemt garantētu maksu par uzstādīto elektrisko jaudu, ir pienākums turpināt darbību atbilstoši tiem darbības režīmiem un nosacījumiem, kas bijuši spēkā līdz šim datumam (pārejas noteikumu 70.punkts) un saglabāt pienākumu iesniegt Ekonomikas ministrijā ikgadējus pārskatus par šo staciju darbību (pārejas noteikumu 71.punkts).

Šāds risinājums izvēlēts, ņemot vērā šādu elektrostaciju ietekmi uz elektroenerģijas sistēmas stabilitāti Latvijā, t.i. šādu staciju kopējās uzstādītās jaudas un nozīmīgo saražotās elektroenerģijas apjomu, kā arī ņemot vērā saskaņā ar Ministru kabineta 2017.gada 21.novembra rīkojumu Nr.685[21] vienreizējā darījuma ietvaros AS “Latvenergo” elektrostacijām TEC-1 un TEC-2 izmaksāto avansu par staciju darbību līdz atbalsta perioda beigām, kas patērētājiem nerada papildu izmaksas. Tādējādi minētajām elektrostacijām pēc tiesību atcelšanas uz ikgadējā atbalsta maksājuma saņemšanu (3,3 milj. euro gadā TEC-1 līdz 2020.gadam un 21,3 milj. euro gadā TEC-2  līdz 2028.gadam) tiks noteikts pienākumus strādāt līdz sākotnēji plānotā atbalsta perioda beigām, ņemot vērā augstāk minētos iemeslus.;

5) papildināt ar tiesību normām attiecībā uz to, ka energoietilpīgie apstrādes rūpniecības komersanti normatīvajos aktos noteiktā kārtībā arī pēc Likumprojekta spēkā stāšanās varēs pieteikties uz samazinātu līdzdalību OIK maksājumam par 2018.gadu un 2019.gadu (pārejas noteikumu 72.-74. punkts);

6) papildināt ar tiesību normu, kas paredz, ka publiskais tirgotājs  savu darbību veic līdz brīdim, kad ir izpildīti pienākumi attiecībā uz OIK maksājuma kompensēšanu energoietilpīgiem apstrādes rūpniecības uzņēmumiem (pārejas noteikumu 75.punkts).

Saskaņā ar Komisijas Regulā Nr.794/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr.659/1999, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK Līguma 93.panta piemērošanai noteikto Latvijai ir jāsaskaņo normatīvie akti ar EK, gadījumā, ja ir plānots daļēji atcelt atbalsta mehānismu elektroenerģijas ražotājiem. Ņemot vērā, ka Regulas Nr.794/2004 nosacījumi neparedz paziņošanas prasības ievērošanu EK attiecībā uz pasākumiem, kas nacionāli skar pilnīgu atbalsta pārtraukšanu, normatīvos aktus, kas paredzētu pilnībā atcelt atbalstu elektroenerģijas ražotājiem, nav jāsaskaņo ar EK. Vienlaikus, ņemot vērā šobrīd saskaņošanas procesā esošo valsts atbalstu TEC-2, EK par izmaiņām būtu informējama šī saskaņošanas procesa ietvaros.

Atbilstoši SPRK izdotajai metodikai, publiskais tirgotājs OIK tekošajā gadā iekļauj iepriekšējā gada faktiskās izmaksas, kas rada situāciju, ka izmaksas publiskajam tirgotājam tiek kompensētas ar viena gada nobīdi. Prognozes liecina, ka īstenojot Likumprojektā iekļauto risinājumu uz 2019.gada 31.martu publiskajam tirgotājam būs uzkrāts parāds no elektroenerģijas gala patērētājiem nesaņemto OIK ieņēmumu veidā vairāk kā 80 milj.euro apmērā. Ar likumprojektu netiek paredzēts mehānisms šādu nesaņemto ieņēmumu segšanai.

IV. Tiesiskā risinājuma sagaidāmās ietekmes

Likumprojekta izstrādes gaitā ir apzinātas dažādas sagaidāmās ietekmes, ar ko jārēķinās likumdevējam pieņemot lēmumu par tūlītēju valsts atbalsta, kas ražotājiem šobrīd tiek sniegts OI mehānisma ietvaros, atcelšanu.

1) Ietekmes uz sabiedrību

Elektroenerģijas izmaksas

Elektroenerģijas gala cenu kopējais samazinājums pēc OIK atcelšanas patērētājiem būs atšķirīgs atkarībā no to pieslēgumu jaudas, elektroenerģijas patēriņa un nosacījumiem elektroenerģijas lietotāja līgumā ar elektroenerģijas tirgotāju.

Paredzamās ietekmes dažādās patērētāju grupās, neņemot vērā elektroenerģijas vairumtirgus cenas svārstības, varētu būt 20 – 23 % apmērā apstrādes rūpniecībā, 13 – 15% apmērā pakalpojumu sniedzējiem, ~13% apmērā energointensīvai apstrādes rūpniecībai, ~17% apmērā lauksaimniecības preču ražotājiem. Mājsaimniecībām elektroenerģijas izmaksu samazinājums vidēji varētu būt ap 15%, savukārt neizmantotiem pieslēgumiem cenas samazinājums būtu virs 30%.

Jāņem vērā, ka samazinoties valstī saražotās elektroenerģijas apjomam, darbu pārtraucot uzņēmumiem, kas līdz šim saņēmuši atbalstu OI mehānisma ietvaros, vienlaikus ar OIK atcelšanu var palielināties elektroenerģijas vairumtirgus cena.

Saskaņā ar pārvades sistēmas operatora AS “Augstspriegumu tīkls” (turpmāk – AST) pausto viedokli visu subsidēto elektrostaciju darbības apturēšana radītu nozīmīgu piedāvājuma samazinājumu Latvijas cenu zonā (2018.gadā 4,1 TWh), kas veicinātu cenu pieaugumu Latvijā. AST aptuvenās aplēses liecina, ka 2018.gadā, kad klimatisko apstākļu dēļ bija samazināts hidroelektrostaciju izstrādes apjoms, TEC-2 darbība nodrošināja par aptuveni 25% zemāku elektroenerģijas vairumtirgus cenu. Tomēr, nosakot pienākumu Rīgas TEC-1 un TEC-2 elektrostacijām turpināt darbību pašreizējā minimālajā apjomā līdz plānotajām atbalsta perioda beigām, šāds risks tiek novērsts.

Savukārt, vērtējot, kādu ietekmi uz elektroenerģijas vairumtirgus cenām atstās visu subsidēto elektrostaciju darbības pārtraukšana, izņemot Rīgas TEC-1 un TEC-2 elektrostacijas, AST vērtē, ka tā kā šīs elektrostacijas kopā saražo ievērojamu elektroenerģijas daudzumu (2018. gadā ap 1,5 TWh, jeb ap 23% no kopā saražotā elektroenerģijas apjoma Latvijā), to darbības pārtraukšana arī veicinātu cenu pieaugumu elektroenerģijas vairumtirgū.

Tādējādi, ņemot vērā to, ka OIK vidējā vērtība ir noteikta 22,68 euro/MWh apmērā, ieguvumu no OI atcelšanas, kas rezultējas lielākās daļas staciju darbības pārtraukšanā, daļēji var atsvērt elektroenerģijas vairumtirgus cenas pieaugums. Tomēr paredzams, ka šāda ietekme kopumā nebūs būtiska un pamatā izpaudīsies t.s. pīķa stundās, kad elektroenerģijas vairumtirgus cena ir augsta.

Siltumenerģijas izmaksas

SPRK ir norādījusi, ka vispārējā gadījumā, izbeidzoties atbalstam OI mehānisma ietvaros, siltumenerģijas tarifam būtu tendence pieaugt. Bet ir arī atsevišķi faktori, kuru izmaiņu rezultātā siltumenerģijas tarifs varētu atsevišķās pašvaldībās arī samazināties.

Siltumenerģijas gala tarifu pieaugums varētu būt sagaidāms vismaz 15 pašvaldībās, no kurām lielākās ir Daugavpils, Jelgava, Liepāja, Rēzekne. Rīgā izmaiņas siltumenerģijas tarifos pamatā būs atkarīgas no TEC-2 turpmākās darbības. Pašvaldību skaits varētu būt arī lielāks, atkarībā no tā, vai pašvaldībām ir citas alternatīvas siltumapgādes nodrošināšanai. Visprecīzāko informāciju iedzīvotāji šajā jautājumā var gūt, vēršoties pašvaldībā.

Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas rosinātajā aptaujā biedriem, uzņēmumi, kuru sistēmās darbojas koģenerācijas stacijas, nepārprotami norādīja, ka, atbalsta pārtraukšanas gadījumā, tarifu pieaugums būtu 20 – 40% robežās, atsevišķos gadījumos, iespējams, vairāk. Šādu kāpumu uzņēmumi skaidro ar to, ka dažos mēnešos nav tehniski iespējams aizstāt esošās iekārtas, realizējot alternatīva siltumavota uzstādīšanu, kā arī neatmaksātie kredīti/neatgūtās investīcijas ir būtisks šķērslis jauna finansējuma piesaistei.

Saskaņā ar SPRK datiem pēc atbalsta perioda beigām siltumenerģijas tarifi būtiski ir pieauguši Valmierā – 25% un Vangažos – 32%, līdz 10% tarifi pieauguši Baložos un Ādažos.

Šāds Likumprojekta risinājums atstātu ietekmi uz mājsaimniecībām, kuras varētu saskarties ar siltumenerģijas tarifu pieaugumu, un īpaši uz iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, kuriem varētu rasties grūtības segt ar siltumenerģiju saistītos mājsaimniecības izdevumus.

Uzņēmējdarbība

Saskaņā ar Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas (turpmāk – LAEF) datiem AER stacijās strādā 1600 darbinieki, no kuriem lielākā daļa zaudētu darbu pēc OI pārtraukšanas. Darbavietas varētu būt apdraudētas arī saistītajās nozarēs strādājošajiem. Kopumā pēc LAEF aplēsēm saistījās nozarēs varētu būt nodarbinātas aptuveni 2500 personas. Līdzīgs secinājums par nodarbināto skaitu OI mehānisma ietvaros strādājošām AER stacijām ir izteikts arī 2018.gadā tapušajā Latvijas Zinātņu akadēmijas ekspertes akad., Dr.ekon. Raitas Karnītes pētījumā[22].

Latvijas Biogāzes asociācija ir norādījusi, ka biogāzes ražošanā, blakus ražotnēs un ar to saistītajos uzņēmumos kopumā ir nodarbināti ap 2000 cilvēku un, likvidējot vai sašaurinot ražošanu, vismaz 50% no viņiem paliktu bez darba.

Tāpat, darbu pārtraucot dabasgāzes koģenerācijas stacijām, darbavietas zaudētu arī šajos uzņēmumos strādājošie.

Zemkopības ministrija (turpmāk – ZM) un  Lauksaimnieku organizācijas sadarbības padome (turpmāk – LOSP) ir norādījušas, ka, pārtraucot ražot elektroenerģiju, varētu rasties situācija, ka iesaistītās lauku saimniecības kļūs maksātnespējīgas, jo vairums biogāzes un biomasas koģenerācijas staciju ir integrētas kopējā lauksaimnieciskajā vai mežsaimnieciskajā saimniekošanas sistēmā. Arī Latvijas biogāzes asociācija ir norādījusi, ka daļā gadījumu pie biogāzes stacijām ir izveidotas dažādas ražotnes (siltumnīcas, kokapstrāde, zivju audzēšana, sauso mēslošanas substrātu ražošana u.c.), kas izmanto stacijās saražoto siltumenerģiju vai arī siltumenerģija tiek novadīta uz jau esošajiem ražošanas uzņēmumiem (pārtikas ražošana, lopkopības fermas u.c.).

Būvmateriālu ražotāju asociācija savukārt ir norādījusi, ka būtiska OIK samazināšana vai atcelšana pozitīvi ietekmētu energoietilpīgos apstrādes rūpniecības uzņēmumus, jo tie kļūtu konkurētspējīgāki savos eksporta tirgos un varētu palielināt savas produkcijas noietu, kā arī parādītos brīvi līdzekļi, kurus būtu iespējams investēt uzņēmumu attīstībā un papildu investīciju piesaistē. Tā, piemēram, uzņēmumam CEMEX pēc daļēji īstenotajām reformām OIK samazināšanai (atbalsts energointensīviem apstrādes rūpniecības uzņēmumiem, OIK vidējās likmes samazināšana), parādījās iespēja nostabilizēt savas pozīcijas esošajos tirgos un būtiski paplašināt savu eksporta noietu Zviedrijā, jo produkcijas izmaksas kļuva konkurētspējīgākas, salīdzinot ar citiem ES tirgū konkurējošiem ražotājiem.

Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas aplēsēm OIK maksājuma atcelšanas tiešā ietekmē starppatēriņa izmaksas vidēji tautsaimniecībā saruktu par 0,4%, kā rezultātā uzņēmēju peļņa palielinātos par 0,44%, bet ražotāju cenas saruktu par 0,19%. Lielāks ieguvums būtu apstrādes rūpniecībā, kur OIK izmaksas veido relatīvi lielāku īpatsvaru. Detalizētāku analīzi par OIK ietekmi uz tautsaimniecību skatīt Likumprojekta anotācijas 2.pielikumā.

Citas ietekmes 

ZM, LOSP un Latvijas Biogāzes asociācija ir vērsušas uzmanību, ka darbu pārtraucot biogāzes stacijām, vidē vai pie atkritumu apsaimniekotājiem varētu nonākt liels apjoms atlikumproduktu. Tie varētu būt vairāk nekā 700 000 t atlikumproduktu gadā, kas sevī ietver kūtsmēslus, dzīvnieku kautuvēs radušos atlikumproduktus, kritušos dzīvniekus, tai skaitā no Āfrikas cūku mēra, u.c. bioloģiskas izcelsmes atlikumproduktus. Sekojoši, sadārdzinoties atlikumproduktu utilizēšanas izmaksām, varētu palielināties lauksaimniecības produkcijas pašizmaksa un sadzīves atkritumu apsaimniekošanas izmaksas.

ZM ir norādījusi, ka pārstrādāto kūtsmēslu apjoms dod pozitīvu un lielāko efektu uz siltumnīcefekta gāzu (SEG) un amonjaka emisiju samazinājumu:

SEG emisijas samazinās aptuveni par 2,5% no kopējām SEG emisijām lauksaimniecības sektorā;

amonjaka (NH3) emisijas samazinās aptuveni par 5% no kopējām amonjaka emisijām lauksaimniecības sektorā; 900 000 t kūtsmēslu pārstrāde biogāzē dotu aptuveni 8% amonjaka emisiju samazinājumu lauksaimniecības sektorā. Šajā kontekstā jāņem arī vērā, ka valstī līdz 2030. gadam jāsasniedz aptuveni 20% amonjaka emisiju samazinājums.

Vienlaikus pastāv potenciāls biogāzes ražošanai izmantot lielāku kūtsmēslu apjomu, jo, piemēram, 2017.gadā no visa pieejamā kūtsmēslu apjoma tikai aptuveni 25% tika izmantoti biogāzes ražošanā.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības (turpmāk – VARAM) ieskatā ir iespējama netieša ietekme uz tiem ūdenssaimniecības (ūdensapgādes un kanalizācijas) pakalpojumu sniedzējiem, kas notekūdeņu attīrīšanas procesā radušās notekūdeņu dūņas nodod biogāzes ražotājiem. Likvidējot atbalstu biogāzes stacijām var gadīties, ka tās nebūs spējīgas bez valsts līdzfinansējuma pastāvēt un rezultātā lielu daļu no organiskajiem atkritumiem (piemēram, notekūdeņu dūņas, sadzīves atkritumu organisko frakciju, lauksaimniecības ražošanas pārpalikumus u.c.) nevarēs izmantot enerģijas ražošanai. Turklāt, ja OI atcelšanas rezultātā kāds no šādiem biogāzes uzņēmumiem pārtrauc darbību, ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējiem var rasties problēmas ar notekūdeņu dūņu apsaimniekošanu. Jāņem vērā, ka jau pašlaik lielākā daļa radīto notekūdeņu dūņu netiek lietderīgi izmantotas.

Tāpat VARAM ir norādījusi, ka gadījumā, ja OI atcelšanas rezultātā kāds no šādiem komersantiem nolemj pārtraukt HES ekspluatāciju, ir jāpārliecinās, ka šādas HES hidrotehniskās būves valdītājs izpilda likuma “Par hidroelektrostaciju hidrotehnisko būvju drošumu” 8. panta otrās daļas nosacījumus, lai netiktu nodarīts kaitējums fiziskās personas dzīvībai un veselībai, zaudējums fiziskās vai juridiskās personas īpašumam vai kaitējums videi.

2) Ietekme uz atbalsta saņēmējiem

Finansiālās ietekmes

Ņemot vērā to, ka ETL vai citos normatīvajos aktos nav noteikts, ka elektrostacijām pārtraucot saņemt atbalstu OI mehānisma ietvaros, būtu pienākums turpināt elektrostaciju darbu, paredzams, ka lielākā daļa staciju savu darbību pēc atbalsta pārtraukšanas beigs.

LAEF ir norādījusi, ka atceļot OI ar 2019.gada 31.martu, sagaidāms, ka savu darbību izbeigs pilnīgi visi ražotāji, kuru uzstādītās jaudas nesasniedz vismaz 1 MW, un arī atlikušie ražotāji savu darbību saglabās tikai pie vairākiem labvēlīgiem nosacījumiem. Sagaidāms, ka viena daļa uzņēmumu darbību izbeigs, nespējot strauji atmaksāt kredītiestāžu un citu aizdevēju izsniegtos aizdevumus, cita daļa šo uzņēmumu darbību izbeigs aiz rentabilitātes apsvērumiem.

Latvijas Biogāzes asociācija ir informējusi, ka atceļot OI iepirkumu ar 2019.gada 31.martu, 100 % no biogāzes stacijām pārtrauktu elektroenerģijas ražošanu, bet 80 % no stacijām pārtrauktu savu darbību vispār. Atlikušie 20 % ievērojami samazinātu ražošanas apjomus un iegūto biogāzi izmantotu siltumenerģijas ražošanai savām vajadzībām. Tāpat asociācija ir norādījusi, ka atbilstošas likumdošanas un infrastruktūras trūkuma dēļ biogāzes ražotāji īstermiņā nevar pārorientēties uz cita veida enerģijas ražošanu. Alternatīva šādiem ražotājiem būtu biometāna ražošana, ko izstrādājot atbilstošu likumdošanu būtu iespējams izmantot transporta sektorā kā fosilās dabasgāzes alternatīvu, tādējādi veicinot Latvijai noteiktā 2030.gada atjaunojamās enerģijas mērķa transporta sektorā sasniegšanu un moderno biodegvielu īpatsvara sasniegšanu noteiktā apmērā, tostarp periodā līdz 2030.gadam (skatīt Situācijas raksturojuma 2.punkta sadaļu “Atjaunojamās enerģijas mērķi”).

Saskaņā ar Finanšu nozares asociācijas sniegto informāciju atbalsta saņēmēju OI mehānisma ietvaros kredītportfeļa atlikums uz 2018.gada 31.decembri pārsniedz 198 milj. euro (skatīt tabulu).

Atbalsta saņēmēju grupas

Kredītportfeļa atlikums uz 31.12.2018. (tūkst.eiro)

Īpatsvars  (%)

Biomasas stacijas

89286

45

Biogāzes stacijas

42735

22

Dabas gāzes stacijas

14022

7

Vēja elektrostacijas

50331

25

Hidroelektrostacijas

1964

1

LAEF ir norādījusi, ka sagaidāms, ka viena daļa no atbalsta saņēmējiem OI mehānisma ietvaros uzņēmumu darbību izbeigs, nespējot strauji atmaksāt kredītiestāžu un citu aizdevēju izsniegtos aizdevumus (kredītus), kuru atmaksa neizbēgami tiks nekavējoties pieprasīta pēc attiecīga politiska lēmuma par OI mehānisma un OIK atcelšanu pieņemšanas.

Saskaņā ar Lauku atbalsta dienesta, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras sniegto informāciju ES finansējumu ir saņēmušas 72 elektrostacijas, kas saņem atbalstu OI mehānisma ietvaros. Zemkopības ministrija ir norādījusi, ka jāņem vērā, ka no Latvijas Lauku attīstības programmas 2007.-2013. gadam biogāzes staciju izveidē ir investēti 46 miljoni euro. Tādējādi šīs stacijas ir Lauku atbalsta dienesta Eiropas Savienības fondu izlietojuma uzraudzībā, kas uzliek pienākumu investīciju saņēmējiem nodrošināt pilnvērtīgu projekta mērķu sasniegšanu.

LAEF ir vērsusi uzmanību, ka slēdzot tās AER stacijas, kuru izveidē vai modernizēšanā ieguldīts publiskais finansējums, tas ir, galvenokārt dažāda veida Eiropas Savienības fondu, bet arī citu finanšu instrumentu, kā arī Latvijas valsts budžeta līdzekļi projektu līdzfinansējuma veidā, šie ieguldījumi būs uzskatāmi par nelietderīgi iztērētiem. Visticamāk, ka no šiem līdzekļiem iegādātās vērtīgās un salīdzinoši jaunās ražošanas iekārtas tiks pārdotas uz ārvalstīm, galvenokārt, lai iegūtu līdzekļus kreditoru prasījumu segšanai, tādējādi neatgriezeniski zaudējot šo iekārtu jaudas Latvijas enerģētikas bilancē.

Tiesiskuma apsvērumi 

LAEF ir norādījusi, ka būtiski ņemt vērā to, ka OI tiesības ir bijušas likumīgi noteiktas un uzņēmumi neuzsāka atjaunojamās enerģijas ražošanu bez detalizēta saskaņojuma saņemšanas no valsts un, uzsākot komercdarbību, šie komersanti rēķinājās ar tajā brīdī spēkā esošo tiesisko regulējumu un paļāvās uz to.

Tāpat atjaunojamās enerģijas nozari pārstāvošā asociācija ir vērsusi uzmanību uz to, ka saskaņā ar 2016.gadā pieņemtajiem grozījumiem normatīvajos aktos, kas stājās spēkā 2017. gada 1.maijā, EM ir veikusi apjomīgu elektrostaciju kopējo kapitālieguldījumu iekšējās peļņas normas (IRR) izvērtēšanu, tādējādi nodrošinot jebkādas elektrostaciju pārkompensācijas novēršanu atjaunojamās enerģijas nozarē. LAEF ieskatā kopējo kapitālieguldījumu IRR noteikšanas process un tā rezultāts katrā individuālā gadījumā ir būtisks apstāklis, kas stiprina katra attiecīgā elektroenerģijas ražotāja tiesisko paļāvību, konkrēti, to, ka likumā paredzētā kārtībā ir konstatēts, ka viņa peļņa ir vērtējama kā saprātīga un ka viņam ir visas tiesības šādu peļņu saņemt visā viņam piešķirto OI tiesību atlikušajā periodā.

Atjaunojamās enerģijas ražotāji arī ir norādījuši, ka atceļot OI tiesības, tie vērsīsies Satversmes tiesā un, vajadzības gadījumā, arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Tāpat ražotāji ir norādījuši, ka lielākajai daļai no nozarē strādājošajiem atjaunojamās enerģijas ražotājiem investīcijas elektrostaciju izveidei ir tikušas piesaistītas no ārvalstīm, kādēļ investoriem ir tiesības prasīt atlīdzību gan par radītajiem zaudējumiem, gan nākotnē paredzamās peļņas atrāvumu savu investīciju aizsardzībai, vēršoties pret Latvijas valsti dažādās starptautiskajās šķīrējtiesās.

LAEF ieskatā normatīvo aktu grozījumi OIK atcelšanai no 2019. gada 31. marta būtu prettiesiski un neatbilstu tiesiskās paļāvības principam, kā arī pārkāptu Satversmes 105.pantā nostiprinātās tiesības uz īpašumu. LAEF ieskatā atbilstoši tiesiskas valsts principam uzņēmēji ar OI ieviešanu un vēlāk veikto IRR aprēķināšanu varēja būt droši un tiesiski pārliecināti, ka valsts vienotā politika enerģētikas jautājumos un atbildība kā Eiropas Savienības dalībvalstij tik krasi nemainīs noteikumus komersantiem, kas jau veikuši ieguldījumus, un sniegs atbilstošu samaksu par sniegto pakalpojumu.

Satversmība

Satversmes 105.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.

Atbilstoši Satversmes tiesas praksei par īpašumu var tikt uzskatīti tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja pastāvētu skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt.  Ņemot vērā minēto, tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros ir uzskatāmas par īpašumu un kā tādas aizsargātas ar Satversmi.

Tiesības uz īpašumu demokrātiskā tiesiskā valstī nav absolūtas. Pirmkārt, tiesības uz īpašumu sevī ietver arī īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību – īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Otrkārt, tiesības uz īpašumu var ierobežot saskaņā ar likumu. Līdz ar to tiesības uz īpašumu var ierobežot, ja vien ierobežojumi ir noteikti ar likumu leģitīma mērķa labad un ir samērīgi ar šo mērķi.  Ņemot vērā minēto, tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros var ierobežot, ja vien ierobežojumi ir noteikti ar likumu leģitīma mērķa labad un ir samērīgi ar šo mērķi.

Satversmes tiesa izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Latvijas Republikas Satversmei.

No Satversmes tiesas prakses izriet turpmāk minētie kritēriji, vērtējot pamattiesību ierobežošanu (turpmāk tekstā arī Konstitucionalitātes tests):

1) vai pamattiesību ierobežojums noteikts ar likumu;

2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

3) vai ierobežojums atbilst samērīguma principam jeb vai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi ar ierobežojuma leģitīmo mērķi.

Izvērtējot, vai pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmais mērķis Satversmes tiesa vērtē apstākļus un argumentus, kādēļ tas vajadzīgs. Ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu – leģitīma mērķa labad.

Lai secinātu, vai ir pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam, Satversmes tiesa noskaidro, vai:

a) likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;

b) vai nav saudzējošāku līdzekļu leģitīmā mērķa sasniegšanai;

c) vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša.

Likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka valstij ir pienākums radīt atbilstošus tiesiskos instrumentus leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties, pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, Satversmes tiesa vienmēr uzsver to, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet gan tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā kvalitātē.

Izvērtējot to, vai likumdevēja rīcība, nosakot pamattiesību ierobežojumu, ir atbilstoša, Satversmes tiesa pārliecinās par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Izvērtējot atbilstību šim samērīguma kritērijam, notiek personas un sabiedrības interešu svēršana.

Ņemot vērā minēto, Elektroenerģijas obligātā iepirkuma maksājumu sistēmas atcelšanas instrumentiem ir jāatbilst Konstitucionalitātes testam, lai tie tiktu uzskatīti par atbilstošiem Latvijas Republikas Satversmei.

Izskatāmajā gadījumā ierobežojums tiks noteikts ar likumu. Saeima savā 2019.gada 10.janvāra lēmumā ir norādījusi tās uzdevuma mērķi - samazināt elektroenerģijas izmaksas visiem Latvijas elektroenerģijas patērētājiem.

Ņemot vērā minēto, grozījumi ir sagatavoti leģitīma mērķa sasniegšanai un mērķis ar tiem tiks sasniegts. Vienlaikus ir konstatējams, ka bez atbalsta saņemšanas staciju, kuras pārdod elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros pastāvēšana ir apdraudēta. Ņemot vērā minēto, šāda instrumentu ieviešana var būt konfiscējoša rakstura un var būt pamatota īpašos izņēmuma gadījumos, piemēram, ja valstī ir iestājusies ekonomiskā krīze.[23] 

Saeima savā paziņojumā nav norādījusi pamatojumu šāda risinājuma piemērošanas nepieciešamību trīs mēnešu laikā, no tā pieņemšanas brīža. Tāpat arī no anotācijā norādītā ekonomiskā izvērtējuma nav konstatējams pamats šāda risinājuma piemērošanai. Turklāt Ekonomikas ministrijas informatīvajā ziņojumā “Par risinājumiem obligātā iepirkuma mehānisma atcelšanai un ilgtspējīgai atjaunojamās enerģijas ražošanai”[24] ir konstatēti citi iespējami risinājumi OIK ietekmes mazināšanai un pakāpeniskai atcelšanai.

Ņemot vērā minēto, izvēlētais risinājums atbilstoši šobrīd pieejamajam ekonomiskajam izvērtējumam var nebūt samērīgs. Vienlaikus nav konstatējami citi līdzekļi, lai izpildītu Saeimas uzdevumu līdz 2019.gada 31.martam.

Investīciju aizsardzības līgumi

Latvija ir noslēgusi vairāk nekā 40 divpusējos investīciju aizsardzības līgumus (turpmāk – IAL). Latvija ir arī Eiropas Enerģētikas hartas (turpmāk – Enerģētikas harta) dalībvalsts. Gan IAL, gan Enerģētikas hartā cita starpā ir paredzēti nosacījumi par investīciju drošības un aizsardzības garantēšanu, nacionālā un vislielākās labvēlības režīma piešķiršanu, diskriminācijas novēršanu, zaudējumu atlīdzināšanu ekspropriācijas gadījumā, kā arī strīdu izšķiršanas mehānismu starp investoru un valsti. 2018.gada 6.martā Eiropas Savienības Tiesa pasludināja spriedumu lietā C-284/16 (t.s. Achmea spriedums) par ieguldītāju un valsts strīdu izšķiršanas mehānismu (šķīrējtiesas klauzulu), kas iekļauti ES dalībvalstu savstarpējos IAL, atzīstot šo klauzulu par nesaderīgu ar LESD. Tas nozīmē, ka noslēgtie ES dalībvalstu savstarpējie IAL nav piemērojami. Saskaņā ar Eiropas Komisijas interpretāciju par Achmea spriedumu, tas ietver sevī visus līgumus, kuros piedalās ES dalībvalstis un kuros ir paredzēta šķīrējtiesas klauzula, tātad arī Enerģētikas hartu. Tādēļ arī Enerģētikas hartā iekļautā šķīrējtiesas klauzula ES dalībvalstu starpā nav piemērojama. Šie secinājumi ir nostiprināti 2019.gada 15.janvārī parakstītajā Dalībvalstu valdību pārstāvju deklarācijā par Eiropas Savienības Tiesas Achmea sprieduma tiesiskajām sekām un ieguldījumu aizsardzību Eiropas Savienībā. Tas neattiecas uz Latvijas IAL ar trešajām valstīm.

Saskaņā ar ES tiesu praksi “Achmea BV” lietā ES Tiesa uzskata, ka šādi līgumi starp dalībvalstīm ir nelikumīgi, jo tie pārklājas ar ES vienotā tirgus noteikumiem un diskriminē ES ieguldītājus. Tāpēc arī ieguldītāju un valstu tiesvedība šķīrējtiesā saskaņā ar šādiem līgumiem ir nelikumīga. Ņemot vērā minēto, strīdos ar investoriem no ES dalībvalstīm būtu piemērojams ES vienotā tirgus regulējums un strīdi būtu risināmi tiesās vispārējā kārtībā. Taču “Achmea BV” lieta neskar divpusējos līgumus ar trešajām valstīm.

Tradicionāli IAL tiek ietverts ekspropriācijas aizliegums, pienākums izturēties pret ieguldījumu taisnīgi un vienlīdzīgi, pienākums nodrošināt pilnīgu aizsardzību. IAL bieži tiek ietverts arī vislabvēlīgākās valsts standarts, kas ietver apņemšanos izturēties pret konkrētās valsts investoriem tikpat labi, kā līgumslēdzējvalsts izturēsies pret investoriem no tās valsts, ar kuru būs noslēgts vislabvēlīgākais IAL. Šo IAL ietverto pienākumu definīcijas ir ļoti plašas, tādējādi noteiktās situācijās pastāv iespēja, ka ar paredzēto tiesisko regulējumu var tikt skartas ar IAL aizsargātās tiesības. Šo risku var novērst vai samazināt, ja ar paredzēto tiesisko regulējumu noteiktie aizliegumi tiek noteikti bez diskriminācijas, ir caurskatāmi, paredzami, samērīgi un par tiem ir noteikta kompetento valsts iestāžu atbildība. Visaugstākais risks būtu situācijas, kurās investoram tiek liegta iespēja turpināt jau uzsākto komercdarbību kā tādu (piemēram, tiek atņemta licence), nevis ierobežoti tikai atsevišķi komercdarbības aspekti (piemēram, liegts pārvadāt konkrētu kravu).

Turklāt IAL piemērošanas prakse rāda, ka investīciju aizsardzības režīms negarantē tiesisko noteikumu nemainīgumu un investori nevar paļauties uz to, ka tiesiskais regulējums valstī vienmēr būt tāds, kāds tas bija ieguldījuma izdarīšanas brīdī. Ne amatpersonu izteikumi (ja vien tie nav bijuši tiesiski un skaidri, un tieši uz kuriem investors paļāvās un varēja saprātīgi paļauties, izlemjot veikt konkrēto ieguldījumu), ne izmaiņas tiesiskajā regulējumā, kāds pastāvēja ieguldījuma izdarīšanas brīdī, nedod investoram tiesības prasīt no IAL izrietošu aizsardzību. Turklāt jebkurš agrāk pieņemts tiesiskais regulējums un amatpersonu izteikumi jāvērtē kontekstā ar konkrētās valsts nostāju gan aizsardzības jomā, gan ārpolitikā, tādēļ ņemot vērā gan OECD ieteikumus, gan daudzu citu Eiropas valstu praksi,  investoriem jau vairākus gadus nav bijis pamata paļauties, ka paredzētais tiesiskais regulējums netiks ieviests, jo dažāda rakstura ierobežojumi tiek ieviesti gan Eiropā, gan citās pasaules valstīs.

Ja tiesiskā regulējuma rezultātā tiktu skartas ar IAL aizsargātās tiesības, investoram būtu tiesības vērsties starptautiskajā investīciju šķīrējtiesā, lūdzot piedzīt no Latvijas Republikas kompensāciju par pieļauto aizskārumu. Šādā gadījumā investoram būt jāpierāda konkrētu IAL noteikto tiesību aizskārums, kā arī jāpamato prasītās kompensācijas apmērs.

Vienlaikus ņemot vērā, ka tiesvedības izmaksas starptautiskā investīciju strīda gadījumā var būt salīdzinoši augstas, kā arī tiek aizsargātas tika trešo valstu investīcijas, tad nav prognozējams liels šādu tiesisko strīdu skaits.

Lietā Nykomb v Latvija, tiesa izskatīja prasību par netiešo ekspropriāciju. Minētajā gadījumā investors noslēdza līgumu ar enerģijas tirgotāju, lai ražotu elektroenerģiju koģenerācijā. Līguma slēgšanas brīdī atbilstoši normatīvajiem aktiem investoram pienācās dubultais tarifs uz astoņiem gadiem. Pirms koģenerācijas stacija uzsāka savu darbību, tika mainīti tarifi uz ievērojami zemākiem. Investors norādīja netiešo ekspropriāciju. Savukārt tiesa konstatēja, ka investīciju vērtības samazinājums pats par sevi nav uzskatāma par ekspropriāciju. 

Tomēr jāņem vērā, ka starptautisko ieguldījumu strīdu gadījumā nav vienotas judikatūras. Līdz ar to tiesu prakse katrā gadījumā var atšķirties. Vienlaikus atbilstoši praksei investīciju strīdu gadījumā par īpašumtiesībām var tikt uzskatīta ne tikai pats īpašums, bet arī peļņa. Tomēr var ierobežot investora tiesiskās intereses, pamatojot ierobežojumu ar sabiedrības interesēm. Minētajā gadījumā valstij ir jāsabalansē sabiedrības intereses ar investora interesēm. Tādējādi jo būtiskākas sabiedrības intereses tiek skartas jo būtiskāki ierobežojumi var tikt ieviesti, paredzot saprātīgus kompensācijas mehānismus.

Izskatāmajā gadījumā atbalsta atcelšana ir pielīdzināma ekspropriācijai, līdz ar to šāds īpašumtiesību ierobežojums varētu būt samērīgs tikai izņēmuma gadījumos.

Kā piemēru valstij, kas atbalsta atcelšanas gadījumā saskārusies ar tiesvedībām jāmin Spānija, kas pēc būtiskām izmaiņām atbalsta programmā ir bijusi iesaistīta vairākās tiesvedībās un vairākos gadījumos tiesa ir pieņēmusi lēmumu par labu investoriem. [25] [26] [27] [28]

Ņemot vērā minēto, saistībā ar valsts atbalstu ir paredzami tiesvedības riski saistībā ar investīciju aizsardzību, kā arī Satversmes tiesā. Minētos tiesvedības riskus var ievērojami samazināt paredzot kompensācijas mehānismus, ilgāku pārejas periodu vai konstatējot tādus būtiskus apstākļus, kas ir par pamatu šādu risinājumu ieviešanai.

3) Ietekme uz valsti

Tiesvedības

Komersantiem izvēloties uzsākt tiesvedības pret Latvijas valsti par Likumprojektā ietvertā risinājuma īstenošanu, valsts pārvaldei būs jānodrošina juridiskā aizstāvība, kas prasīs papildu speciālistu iesaisti un radīs papildu izmaksas.

Tāpat Likumprojektā ietvertais risinājums vērtējams ar augstu risku šajās tiesvedībās zaudēt, tādējādi radot papildu zaudējumus valsts budžetā turpmākajos gados, kas var būt vērtējams atlikušo valsts saistību (plānotais atbalsta apjoms līdz brīdim, kamēr komersantiem ir spēkā OI tiesības)  apmērā pret OI saņēmējiem[29] un sasniegt 1 miljardu euro.

Jaudu nodrošinājums

AST vērtējumā minēto elektrostaciju (turpmāk, subsidētās elektrostacijas) kopējā jauda un saražotās elektroenerģijas daudzums ir nozīmīgs Latvijas energosistēmai. 2018.gadā subsidētās elektrostacijas saražoja ap 4,1 TWh, kas ir ap 64% no kopā Latvijā saražotā elektroenerģijas daudzuma, un ap 56% no Latvijā patērētā elektroenerģijas daudzuma. No kopā 4,1 TWh subsidētajās elektrostacijās saražotās elektroenerģijas lielākā daļa, jeb ap 66% saražoja termoelektrostacijas, kas saņem jaudas maksājumu - Rīgas TEC-1, Rīgas TEC-2, AS "Rīgas Siltums", SIA "Juglas Jauda", SIA "Fortum Latvija".

Visu subsidēto elektrostaciju darbības pārtraukšana negatīvi ietekmētu Latvijas elektroenerģijas sistēmas darbības drošumu ilgtermiņā.

Pārvades sistēmas operatora ikgadējā novērtējuma ziņojumā[30] AST uzsvēra, ka pat bāzes scenārijā, kurā netiek paredzēta subsidēto elektrostaciju paātrināta darbības pārtraukšana, Latvijā no 2023.gada būs ražošanas jaudu deficīts. Turpmākajā dekādē sagaidāms pieaugošs ģenerējošo jaudu deficīts gan Latvijā, gan visā Baltijā. Līdz 2028.gadam Baltijā tiks slēgtas ap 2300 MW ražošanas jaudām, jeb turpat puse no esošajām lielo termoelektrostaciju ģenerācijas jaudām. Pieaugs pārvades sistēmas starpsavienojumu nozīme un noslodze uz pārvades tīklu kopumā. Īpaši ņemot vērā Baltijas valstu mērķi līdz 2025.gadam atdalīties no Krievijas energosistēmas un pievienoties sinhronam darbam ar Kontinentālās Eiropas pārvades sistēmu, svarīgi nodrošināt Latvijas ģenerācijas jaudu būtisku nesamazināšanos. Ģenerācijas jaudu pietiekamība Baltijas valstīs un starpsavienojumu caurlaides spēju pietiekamība būs viens no būtiskākajiem jautājumiem stabilas elektroenerģijas sistēmas darbības turpināšanai, realizējot sinhronizācijas projektu ar Kontinentālās Eiropas pārvades sistēmu.

Starp subsidētajām elektrostacijām Rīgas TEC-2 nozīme ir īpaši liela, lai nodrošinātu stabilu pārvades sistēmas darbību, jo TEC-2 jauda ir sistēmiski nozīmīga, kontrolējama un spēj nodrošināt dažādus sistēmas pakalpojumus (t.sk. jaudas rezerves, frekvences regulēšanu, sprieguma regulēšanu, inerci). Ņemot vērā minēto un saskaņā ar Ministru kabineta 2017.gada 21.novembra rīkojumu Nr.685 vienreizējā darījuma ietvaros AS “Latvenergo” elektrostacijām TEC-1 un TEC-2 izmaksāto avansu, likumprojektā ietvertais risinājums paredz pienākumu TEC-1 un TEC-2 elektrostacijām nostrādāt līdz šim minimāli noteiktajā apjomā līdz plānotajām atbalsta perioda beigām.

Savukārt, vērtējot, kādu ietekmi uz elektroenerģijas sistēmas stabilitāti atstās visu subsidēto elektrostaciju darbības pārtraukšana, izņemot Rīgas TEC-1 un TEC-2 elektrostacijas, AST vērtē, ka šo elektrostaciju darbības apturēšanai nebūtu ietekme uz elektroenerģijas sistēmas stabilitāti.

Importa pieaugums, atkarības veicināšanās

Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2016.–2020.gadam[31] nosaka mērķi energoatkarības (neto energoresursu imports/bruto iekšzemes enerģijas patēriņš plus bunkurēšana, %) mērķi 2020.gadam – 44,1% energoresursu importa attiecība bruto iekšzemes enerģijas patēriņā. Savukārt informatīvajā ziņojumā “Latvijas Enerģētikas ilgtermiņa stratēģija 2030 – konkurētspējīga enerģētika sabiedrībai”[32] noteikts nesaistošs 2030.gada mērķis – par 50% samazināt enerģijas un energoresursu importu no esošajiem trešo valstu piegādātājiem, salīdzinot ar 2011.gada rādītājiem, kur 2011.gadā energoresursu imports no ārpus Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstīm bija 28,2 TWh. Tātad 2030.gadā šim importa rādītājam ir jābūt ne lielākam kā 14,1 TWh.

Šobrīd ir secināms, ka Latvijas enerģētiskā atkarība no importējamiem energoresursiem mazinās – no 55,9 % 2013.gadā līdz 47,2 % 2016. gadā. Līdz ar to ir uzskatāms, ka Latvija savu mērķi 2020.gadam un 2030.gadam izpilda esošo rīcībpolitiku un pasākumu ietvarā. Tomēr, īstenojot Likumprojektā ietverto risinājumu, kura rezultātā darbu pārtrauks lielākā daļa AER elektrostaciju, paredzams, ka palielināsies energoresursu imports un tādējādi šī mērķa sasniegšana var tikt negatīvi ietekmēta.

Ietekme uz AS “Latvenergo” koncernu

Likumprojektam ir paredzama izteikti negatīva ietekme uz AS “Latvenergo” peļņu 2019. gadā un mērenāka ietekme turpmākajos gados. To ietekmēs gan publiskajam tirgotājam uzkrātais un no elektroenerģijas gala patērētājiem nesaņemtais parāds par OIK, gan ikgadējo valsts atbalsta maksājumu atcelšana TEC-1 un TEC-2. Vienlaikus, ņemot vērā, ka Likumprojekta ietekmes raksturojums uz AS “Latvenergo” koncernu satur komercnoslēpumu, minētā informācija ir pievienota Likumprojekta anotācijas pielikumā (1. pielikums) un tai noteikts ierobežotas pieejamības statuss.

Ietekme uz investīciju vidi

Tiesiskās vides stabilitāte un prognozējamība ir veicinoši faktori lēmumu pieņemšanai par ilgtermiņa investīcijām, tostarp ārvalstu investīcijām, valstī. Attiecīgi jāņem vērā, ka Likumprojektā ietvertā risinājuma īstenošana var pasliktināt Latvijas investīciju vides tēlu un sekojoši negatīvi ietekmēt jaunu investīciju ienākšanu Latvijā.

Ietekme uz Starptautiskajām saistībām Enerģētikas, klimata un vides jomā

AER mērķa izpilde 2020. un 2030.gadā

Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas provizoriskajām aplēsēm 2020.gada 40% atjaunojamās enerģijas mērķi ir iespējams sasniegt, ja atjaunojamās enerģijas OI stacijas turpinās darbību, kā arī sasniedzot 10% atjaunojamās enerģijas patēriņa īpatsvaru transportā (šobrīd nepilni 3%) un īstenojot plānotos centralizētās siltumapgādes modernizēšanas pasākumus ES fondu programmas (vismaz 1.kārtas) ietvaros. Šādā gadījumā iespējams sasniegt 40,5-41,0% atjaunojamās enerģijas īpatsvaru enerģijas galapatēriņā. Saskaņā ar jaunākajiem statistikas datiem atjaunojamās enerģijas īpatsvars 2017.gadā ir sasniedzis 39,01%.

Šobrīd OI stacijas atjaunojamās enerģijas mērķī dod aptuveni 5 procentpunktu ieguldījumu. Ņemot vērā ražotāju izteiktās prognozes, ka lielākā daļa atjaunojamās enerģijas staciju pēc OI atcelšanas savu darbību pārtrauks, paredzams, ka atceļot OI ar 2019.gada 31.martu, Latvija atjaunojamās enerģijas mērķi 2020.gadā nesasniegs.

Tāpat paredzams, ka Latvija nevarēs nodrošināt pienākumu, ka pēc 2020.gada no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars ir ne mazāks par 2020.gada mērķa bāzes līmeni – 40% enerģijas bruto galapatēriņā, kā to paredz Direktīva 2018/2001 un Regula 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību.  Ja tas netiks ievērtos, saskaņā ar Regulas 2018/1999 32.panta 4. punktu Latvijai būs juridiski saistošs pienākums viena gada laikā pēc neizpildes iestāšanās nodrošināt vismaz 2020.gada atjaunojamās enerģijas mērķa bāzes līmeni, ieviešot atbilstošus pasākumus.

EK 2017.gada 1.janvāra paziņojumā “ES tiesību akti: labāki rezultāti līdz ar labāku piemērošanu”[33] uzsvērts, ka ES ir dibināta, pamatojoties uz tiesiskumu, un ar tiesību aktiem tā tiecas nodrošināt politikas un prioritāšu īstenošanu dalībvalstīs. Vienota ES tiesību piemērošana visās ES dalībvalstīs ir būtiska ES darbībai. EK tāpēc pievērš lielu uzmanību tam, lai tiktu nodrošināta efektīva ES tiesību aktu piemērošana.  Saskaņā ar LESD 17. panta 1. punktu EK atbild par tiesību efektīvu piemērošanu, īstenošanu un izpildes nodrošināšanu. Pašreizējā EK īstenotā izpildes nodrošināšanas politika paredz uzraudzīt to, kā tiek piemēroti un īstenoti ES tiesību akti, kopā ar dalībvalstīm risinot problēmas, nolūkā tādējādi novērst visus iespējamos tiesību aktu pārkāpumus, attiecīgā gadījumā ierosinot prasību par pārkāpumu. Paziņojumā arī uzsvērts, ka ir svarīgi, lai EK stratēģiski izmantotu savu rīcības brīvību nolūkā koncentrēties un par prioritāti izvirzīt savus izpildes nodrošināšanas pasākumus attiecībā uz visbūtiskākajiem ES tiesību aktu pārkāpumiem, kas skar Eiropas iedzīvotājus un uzņēmumus. 

Ņemot vērā minēto, par atjaunojamās enerģijas mērķa nesasniegšanu EK ir tiesības vērsties pret Latviju ES Tiesā (turpmāk – Tiesa) atbilstoši LESD 260.panta 1. punktam. Saskaņā ar LESD, ja EK vēršas pret dalībvalsti Tiesā par to, ka tā ir pārkāpusi ES tiesību aktus, Tiesa var noteikt finanšu sankcijas divās situācijās:

ja Tiesa ir lēmusi, ka dalībvalsts, kas pārkāpj ES tiesību aktus, vēl nav izpildījusi agrāku spriedumu, kurā konstatēts attiecīgais pārkāpums (LESD 260. panta 2. punkts);

ja dalībvalsts nav izpildījusi pienākumu paziņot par pasākumiem, ar kuriem transponē direktīvu, kas pieņemta saskaņā ar likumdošanas procedūru (LESD 260. panta 3. punkts).

Saskaņā ar LESD 260. panta 1.punktu, ja Tiesa konstatē, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu Līgumos paredzētu pienākumu, šai valstij jāveic pasākumi, kas vajadzīgi Tiesas sprieduma izpildei. Saskaņā ar LESD 260.panta 2.punktu, ja EK uzskata, ka attiecīgā dalībvalsts nav veikusi vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu Tiesas spriedumu, tā var vērsties Tiesā pēc tam, kad ir devusi minētajai valstij iespēju iesniegt savu apsvērumus. Tādā gadījumā tā norāda sodanaudu vai kavējuma naudu, kas jāmaksā attiecīgajai dalībvalstij un ko Komisija konkrētajos apstākļos uzskata par piemērotu. Abos gadījumos sankciju veido vienreizējs soda maksājums, lai sodītu par pašu pārkāpumu, un kavējuma nauda par dienu, lai sodītu par pārkāpuma turpināšanu pēc Tiesas sprieduma. Tiesa var uzlikt gan sodanaudu un kavējuma naudu, neizslēdzot vienu vai otru. Soda naudu var aprēķināt par katru kavējuma dienu sākot no pirmā sprieduma pasludināšanas dienas līdz otrā sprieduma pasludināšanai vai līdz dienai, kad dalībvalstis veiks pasākumus, kas ietver pirmā sprieduma izpildi, ja tas notiks ātrāk par otrā sprieduma pasludināšanas dienu.    

Kā izriet no LESD 260.panta 1.un 2.punkta, kā arī, ņemot vērā Tiesas praksi, var secināt, ka ar ES Tiesas otrā sprieduma pasludināšanas dienu līdz brīdim, kad tādas enerģijas īpatsvars kopējā bruto galapatēriņā, kas ražots no atjaunojamiem energoresursiem Latvijā sasniedz 40%, ES Tiesa var piemērot šādas soda naudas:

1) kavējuma nauda 462,4 EUR/dienā līdz 27 744 EUR/dienā no Tiesas otrā sprieduma pasludināšanai līdz brīdim, kad Latvija sasniedz 40% atjaunojamās enerģijas īpatsvaru kopējā enerģijas bruto galapatēriņā;

2) soda nauda 156,40 EUR/dienā līdz 3128 EUR/dienā no Tiesas pirmā sprieduma līdz otrā ES Tiesas sprieduma pasludināšanai  - minimālā summa 392 000 EUR. 

Vienlaikus EK ir  norādījusi, ka ES Tiesa, vērtējot soda naudu apmēru, ņems vērā apstākļus, kas ietekmējuši dalībvalstij noteikto mērķu nesasniegšanu.

Vienlaikus Direktīvā Nr.2009/28/EK (par atjaunojamās enerģijas veicināšanu) un pārskatītajā Direktīvā Nr.2018/2001 ir noteikts mehānisms, kā ES dalībvalstis var vienoties un var noteikt kārtību, lai statistiski nodotu no atjaunojamiem enerogresursiem saražotas enerģijas konkrētu apjomu no vienas dalībvalsts otrai, tādējādi nodrošinot atjaunojamās enerģijas mērķa sasniegšanu. Attiecīgi, ja Latvijas atjaunojamās enerģijas īpatsvarā rastos būtisks iztrūkumus 2020.gada mērķa sasniegšanai, lai izvairītos no tiesvedības ar EK, būtu iespējams pirkt statistiku no citas dalībvalsts, kas savu atjaunojamās enerģijas mērķi plāno pārsniegt. Šāda darījuma summa atkarīga no valstu savstarpējās vienošanās un paredzams, ka tuvojoties 2020.gadam, šī summa pieaugs. Jāņem vērā, ka Direktīvā Nr.2018/2001 un Regulā Nr.2018/1999 noteikts, ka dalībvalstu atjaunojamās enerģijas īpatsvars pēc 2020.gada nevar nokrist zem 2020.gada mērķa un Regulā Nr.2018/1999 noteiktās trajektorijas atjaunojamās enerģijas mērķa palielinājumam, tādējādi atjaunojamās enerģijas īpatsvara iztrūkuma segšanai, īstenojot Likumprojektā ietverto risinājumu, statistiku būtu nepieciešams pirkt arī pēc 2020.gada. Šādas izmaksas varētu svārstīties no 35 līdz 50 milj.euro par pirkumu (gadā), atkarībā no iztrūkuma apjoma un statistikas pieejamības tirgū.

SEG mērķu izpilde 2020. un 2030.gadā

ES stratēģiskās attīstības ietvarā enerģētikas un klimata politikas mērķi un uzdevumi tiek skatīti saistīti. ES ietvaros ir noteikts kopējs ES siltumnīcefekta gāzu (turpmāk -SEG) emisiju samazināšanas mērķis, un tas ir sadalīts divās daļās – ES Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā[34] (turpmāk – ES ETS) iekļautās darbības un ES ETS neiekļautās darbības (turpmāk – ne-ETS). ES ETS operatoriem kopīgi visā ES ir jāsamazina SEG emisiju apjoms par 21 % līdz 2020. gadam un par 43 % līdz 2030. gadam (salīdzinot ar šo ES ETS operatoru SEG emisiju apjomu 2005. gadā). Savukārt ne-ETS SEG emisiju samazināšanas mērķa izpildes saistības ir pārdalītas katrai ES dalībvalstij, t.sk. Latvijai.

Latvijai laika periodā līdz 2020. gadam pieļauts ne-ETS darbību SEG emisiju pieaugums par 17 %, salīdzinot ar Latvijas ne-ETS darbību SEG emisiju apjomu 2005. gadā. Savukārt periodā no 2021. gada līdz 2030. gadam Latvijai ir nepieciešams nodrošināt ne-ETS darbību SEG emisiju samazinājumu par 6%, salīdzinot ar Latvijas ne-ETS darbību SEG emisiju apjomu 2005. gadā.

2017.gadā enerģētikas daļa Latvijas ne-ETS emisiju struktūrā veidoja aptuveni 17%. Līdzšinējās prognozes liecina, ka Latvija savu 2020.gada ne-ETS mērķi sasniegs, jo prognozētais emisiju pieaugums ir ~ 5%, savukārt šobrīd prognozētais aptuvenais emisiju samazinājums uz 2030.gadu varētu būt ~ 5%, kas nav pietiekami mērķa sasniegšanai (šis emisiju samazinājuma apjoms ir prognozēts 2018.gada normatīvā regulējuma ietvaros).

Pie ne-ETS sektora pieder OI stacijas ar jaudu zem 20 MW, tādējādi ne-ETS emisijas neietekmēs AS “Latvenergo” TEC-1 un TEC-2, AS “Rīgas Siltums” stacijas “Imanta” un SIA “Juglas jauda” dabasgāzes staciju un SIA “Fortum Latvia” biomasas stacijas turpmākā darbība. Savukārt pārējo elektrostaciju, kas saņem atbalstu OI mehānisma ietvaros, emisijas pieder pie ne-ETS sistēmas un paredzams, ka lielākā daļa no tām pēc atbalsta pārtraukšanas savu darbību beigs. Konkrētas ietekmes uz ne-ETS emisiju sektoru šobrīd nav prognozētas, tomēr paredzams, ka ņemot vērā elastību uz 2020.gada mērķi, šādam Likumprojekta risinājumam nebūs ietekmes uz mērķa sasniegšanu, savukārt attiecībā uz 2030.gada mērķi paredzams, ka šāds risinājums var vēl vairāk attālināt Latviju no 2030.gada mērķa sasniegšanas. Noteicošie faktori emisiju palielinājumam, slēdzot OI stacijas, būs nepieciešamība rast citus siltumenerģijas ražošanas avotus un lielākajā daļā gadījumu tie visdrīzāk būs fosilie enerģijas avoti, turklāt ražojot siltumenerģiju katlu mājās, kas ir mazāk efektīvs enerģijas ražošanas veids. Tāpat, pārtraucot darbību biogāzes stacijām, pieaugs emisijas no kūtsmēslu apsaimniekošanas, kas arī ietilpst ne-ETS sektorā. Tāpat šādas biogāzes stacijas, kas kādu laiku nebūs darbojušās, nebūs iespējams pielāgot biometāna ražošanai, ko būtu iespējams novirzīt uz patēriņu transporta sektorā, aizstājot fosilās degvielas un tādējādi mazinot emisijas un palielinot AER īpatsvaru tieši transporta sektorā.

Gaisu piesārņojošo vielu emisiju samazināšanas mērķi

Atbilstoši Direktīvai 2016/2284/ES[35] Latvijai noteikti jauni gaisu piesārņojošo vielu emisiju samazināšanas mērķi no 2020. līdz 2029. gadam, kā arī pēc 2030.gada. Viena no problemātiskajām vielām, kuras mērķu sasniegšanai nepieciešams realizēt papildu pasākumus ir amonjaks - Latvijai līdz 2030. gadam jāsasniedz aptuveni 20% amonjaka emisiju samazinājums. Viens no pasākumiem, kas būtu veicams amonjaka emisiju un smaku samazināšanai, ir biogāzes ražošanas veicināšana, izmantojot organiskos atkritumus, it īpaši kūtsmēslus, jo svaigi iegūto kūtsmēslu izmantošana biogāzes ražošanai praktiski nerada amonjaka emisijas. Likumprojektā ietvertā risinājuma rezultātā darbu pārtrauktu lielākā daļa biogāzes staciju, tādējādi tiktu būtiski apgrūtināta arī amonjaka emisiju samazināšanas mērķa sasniegšana.

ES fondu apguve nākotnē

Ietekme no ES noteikto mērķu nesasniegšanas vērtējama ne tikai soda naudu un tiesvedību kontekstā, bet arī no nākamā ES fondu plānošanas perioda 2021. – 2027.gadam nosacījumu skatupunkta. Lai nodrošinātu, ka visas ES līdzfinansētās darbības atbilst ES politikas sistēmai, paredzēts, ka dalībvalstis ES fondu ietvaros nevarēs deklarēt izdevumus, kas saistīti ar konkrētiem mērķiem, ja iepriekš izvirzītie nosacījumi nav izpildīti[36]. Tā, piemēram, viens no piemērojamajiem tematiskajiem nosacījumiem Eiropas Reģionālās attīstības fonda, Eiropas Sociālā fonda Plus un Kohēzijas fonda līdzekļu apgūšanai būs pasākumu esamība, kas nodrošina 2020.gada atjaunojamās enerģijas mērķa sasniegšanu. Šāds kritērijs piemērojams, lai sasniegtu ES politisko mērķi “zaļāka Eiropa ar zemām oglekļa emisijām, veicinot tīru un taisnīgu enerģētikas pārkārtošanu, “zaļas” un “zilas” investīcijas, aprites ekonomiku, pielāgošanos klimata pārmaiņām un risku novēršanu un pārvaldību”.

Īstenojot Likumprojektā ietverto risinājumu, 2020.gada atjaunojamās enerģijas mērķi Latvija nesasniegs, ja vien netiks īstenota atjaunojamās enerģijas statistikas pirkšana. Tādējādi ES fondu apguve ar enerģētiku saistītiem pasākumiem būs apdraudēta, kas būs jāņem vērā, izstrādājot Latvijas Nacionālo enerģētikas un klimata plānu 2021.–2030.gadam.

Ietekme uz valsts budžetu

Pieņemot Likumu jāņem vērā virkne valsts budžetu ietekmējošu faktoru, t.sk.:

1) pozitīva ietekme uz 2020.gada un turpmāko gadu valsts budžeta izdevumiem (pēc naudas plūsmas metodes), kas saistīts ar izmaksu mazināšanos OIK vidējās vērtības noturēšanai. Saskaņā ar vidēja termiņa budžetu 2018.-2020.gadam finansējums OIK vidējās vērtības ierobežošanai 2020.gadā pēc naudas plūsmas metodes par 2019.gadu tika paredzēts 9,68 milj. euro apmērā;

2) pozitīva ietekme uz turpmāko gadu valsts budžeta izdevumiem energoietilpīgo apstrādes rūpniecības uzņēmumu OIK izmaksu kompensēšanai, sākot ar 2020./2021.gadu (pēc naudas plūsmas metodes), atkarībā no tā, kad tiks saņemti komersantu iesniegumi un pieņemti lēmumi par izmaksu kompensēšanu. Saskaņā ar vidēja termiņa budžetu 2018.-2020.gadam finansējums šim mērķim 2019. un 2020. gadā pēc naudas plūsmas metodes ir paredzēts 3,37 milj. euro apmērā;

3) pozitīva ietekme uz valsts budžeta izdevumiem aizsargāto lietotāju izmaksu segšanai (uz kopējā fona ietekme neliela);

4) valsts atbalsta atcelšanas rezultātā negatīvi tiks ietekmēta AS “Latvenergo” dividenžu iemaksa valsts budžetā. Izteikti negatīva ietekme 2019.gadā (viens no būtiskākajiem apstākļiem, vērtējot īstermiņa finanšu ietekmi) un būtiski mērenāka ietekme turpmākajos gados (aptuveni līdzšinējā ikgadējā valsts atbalsta apmērā). Informāciju par Likumprojekta ietekmēm uz AS “Latvenergo” norādītas Likumprojekta anotācijas 1.pielikumā (ierobežota pieejamība);

5) ar PVN apliktā OIK ieņēmumu samazināšanās valsts budžetā vidēji par 30,00 milj. euro gadā. 2019.gadā samazinājums mazāks, ņemot vērā to, ka līdz OIK atcelšanai PVN tiktu iekasēts gada pirmajos mēnešos;

6) negatīva ietekme uz OIK elektrostaciju un saistīto nozaru maksājumiem valsts budžetā nodokļu ieņēmumu veidā. Šajā pozīcijā nodokļu ieņēmumu samazinājums varētu būt 36,50 milj. euro gadā. 2019.gadā samazinājums mazāks, ņemot vērā to, ka līdz OIK atcelšana paredzēta ar otro ceturksni;

7) ar ES Tiesas noteiktām finanšu sankcijām saistīti izdevumi valsts budžetā, sākot ar 2023. gadu līdz brīdim, kad tiek nodrošināta 2020.gada AER mērķu izpilde;

8) turpmākajos gados ar potenciālajām tiesvedībām saistīti valsts budžeta izdevumi, ievērojot šobrīd atlikušo valsts saistību apmērs pret OI saņēmējiem, var sasniegt līdz pat 1 mljrd. euro.

Tāpat atbildīgās ministrijas un valsts iestādes ir sniegušas atzinumus par Ekonomikas ministrijas sagatavoto Likumprojektu un tā anotāciju.

Zemkopības ministrija kā atbildīgā ministrija par lauksaimniecības nozares attīstību nevar atbalstīt izstrādāto likumprojektu, ar kuru tiek atņemtas tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju par paaugstinātu tarifu arī biogāzes stacijām.

Zemkopības ministrija vērš uzmanību, ka biogāzes pārstrāde valstī ir nozīmīgs instruments ne tikai klimata politikas jautājumā, bet arī gaisa piesārņojuma politikas jautājumā, tas ir viens no efektīvākiem emisiju un piesārņojuma mazinošiem pasākumiem. Lielākā daļa biogāzes staciju ir Zemkopības ministrijas padotībā esošā Lauku atbalsta dienesta Eiropas Savienības fondu izlietojuma uzraudzībā, kas uzliek pienākumu investīciju saņēmējiem nodrošināt pilnvērtīgu projekta mērķu sasniegšanu.

Biogāzes stacijas, pārstrādājot, kūtsmēslus ir tieši saistītas ar lopkopības sektoru un, stacijām pārtraucot darbu, radīsies nopietnas grūtības ar kūtsmēslu apsaimniekošanu. Kā arī tās stacijas, kas ir integrētas lopkopības uzņēmumā būs spiestas segt kreditoru prasības no ieņēmumiem lopkopībā vai arī likvidēt ganāmpulku.

Šajā kontekstā jāņem vērā, ka no kūtsmēsliem saražotās biogāze procentuāli dod lielāko siltumnīcefekta gāzu un amonjaka emisiju samazinājumu un Latvijai šiem rādītājiem ir noteikti mērķi 2020. un 2030.gadam.

Finanšu ministrija ir norādījusi, ka tā konceptuāli piekrīt Likumprojekta anotācijā Ekonomikas ministrijas norādītajiem apsvērumiem par Likumprojekta ietekmi uz tautsaimniecību un tajā paustajām bažām. Finanšu ministrijas ieskatā priekšlikums paredz būtisku negatīvu ietekmi uz vispārējās valdības budžeta bilanci.

Labklājības ministrija ir norādījusi, ka likumprojekta normas, kuru pieņemšanas rezultātā sagaidāms siltumenerģijas tarifu ievērojams pieaugums daļā pašvaldību, t.sk. vairākās lielajās pilsētas, nav atbalstāmas. Šādam risinājumam paredzama ietekme uz mājsaimniecībām, kuras varētu saskarties ar siltumenerģijas tarifu pieaugumu, un īpaši uz iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, kuriem varētu rasties grūtības segt ar siltumenerģiju saistītos mājsaimniecības izdevumus.

Pārresoru koordinācijas centra ieskatā Likumprojekts piedāvātajā redakcijā nav atbalstāms, ņemot vērā to, ka Likumprojekta anotācijā ir identificēta virkne būtisku, potenciāli negatīvu tiesisko, finansiālo un nozarisko seku, kuras varētu radīt šāda lēmuma pieņemšana.

Ekonomikas ministrijai būtu jāpiedāvā valdībai un Saeimai arī OIK nekavējošai likvidācijai alternatīvi risinājumi, kuri pamatā tika atbalstīti Ministru kabineta komitejas 2019.gada 7.janvāra sēdē, izskatot Konceptuālo ziņojumu “Kompleksi pasākumi obligātā iepirkuma komponentes atcelšanai un elektroenerģijas tirgus attīstībai”, un kas paredz pakāpenisku OIK atcelšanas scenāriju tādējādi samazinot likumprojekta anotācijā ietvertos finansiālos un tiesiskos riskus.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ir paudusi viedokli, OIK atcelšanas gadījumā ir jāspēj rast līdzsvars starp valsts mērķiem un saistībām klimata un enerģētikas jomā un valsts tautsaimniecības vajadzībām. Ar Likumprojektā ietverto risinājumi tiek apdraudēta SEG 2030.gada un gaisa piesārņojošo vielu – amonjaka – samazinājums 2020. līdz 2029. gadam, kā arī pēc 2030, darbu pārtraucot biogāzes stacijām. Likumprojekts nesniedz skaidrību un pārliecību, ka šos Latvijai izvirzītos mērķus būs iespējams sasniegt, tādejādi radot situāciju, kas Latvijai sekmētu vairākus tiesvedības procesus un kā rezultātā ievērojamus finansiālus zaudējumus.  

Tieslietu ministrija ieskatā atbilstoši Ekonomikas ministrijas sniegtajam izvērtējumam un iespējamajiem riskiem, Likumprojektā ietvertais risinājums var nebūt samērīgs un tādējādi būs pretrunā Satversmei, būtu jāizvērtē Likumprojektā ietvertā risinājuma precizēšana.

Ekonomikas ministrijas ieskatā institūciju sniegtie viedokļi būtu vērā ņemami, pieņemot lēmumu par OIK problemātikas risinājumiem.


[1] Skatīt: https://likumi.lv/doc.php?id=207458

[2] Skatīt: https://likumi.lv/doc.php?id=189260

[3] Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas 2017.gada 14.februāra lēmums Nr. 1/24 “Obligātā iepirkuma un jaudas komponenšu aprēķināšanas metodika”, skatīt: https://likumi.lv/ta/id/293705-obligata-iepirkuma-un-jaudas-komponensu-aprekinasanas-metodika

[4] Eiropas Komisijas 2017.gada 24.aprīļa lēmums valsts atbalsta lietā SA.43140 (2015/NN) “Atbalsts atjaunojamo energoresursu enerģijai un koģenerācijai”, tulkojumu skatīt: https://em.gov.lv/files/attachments/EK%20lemuma%20LV-courtesy%20translation.pdf

[5] Kopienas pamatnostādnes par atbalstu vides aizsardzībai (2001/C 37/03), skatīt: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:32001Y0203(02)&from=EN;  Kopienas pamatnostādnes par atbalstu vides aizsardzībai (2008/C 82/01), skatīt: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/ALL/?uri=CELEX:52008XC0401(03)

[6] Valsts atbalsta jautājums attiecībā uz TEC-2 šobrīd ir saskaņošanas procesā ar Eiropas Komisiju.

[7] Padomes Regula (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta piemērošanai

[8] Komisijas 2009.gada 9.aprīļa paziņojums par valsts atbalsta tiesību normu piemērošanu valstu tiesās (2009/C 85/01)

[9] Europopean Commission, Commision Green Paper of 8 March 2006: “A European strategy for sustainable, competitive and secure energy” COM(2006) 105; http://europa.eu/documents/comm/green_papers/pdf/com2006_105_en.pdf

[10] Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK

[11] Skatīt: https://likumi.lv/ta/id/280236-par-energetikas-attistibas-pamatnostadnem-2016-2020-gadam

[12] Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (ES) 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu

[13] Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 663/2009 un (EK) Nr. 715/2009, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/22/EK, 98/70/EK, 2009/31/EK, 2009/73/EK, 2010/31/ES, 2012/27/ES un 2013/30/ES, Padomes Direktīvas 2009/119/EK un (ES) 2015/652 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013 

[14] Pārtikas un dzīvnieku barības kultūraugi Direktīvas 2018/2001 2.panta 4) apakšpunktā definēti kā cieti saturoši kultūraugi, cukura kultūraugi un eļļas kultūraugi, ko audzē lauksaimniecības zemē kā galvenos kultūraugus, izņemot atlikumus, atkritumus vai lignocelulozes materiālus, un starpposma kultūraugi, piemēram, starpkultūras un virsaugi, ar noteikumu, ka šādu starpposma kultūraugu izmantošana nerada pieprasījumu pēc papildu zemes platībām

[15] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK

[16] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/8/EK par tādas koģenerācijas veicināšanu, kas balstīta uz lietderīgā siltuma pieprasījumu iekšējā enerģijas tirgū, un ar kuru groza Direktīvu 92/42/EEK

[17] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/2002 ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti

[18] Skatīt: http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40467530

[19] Precīzs risinājums ir atspoguļots Likumprojektā un tā anotācijā

[20] Skatīt: https://likumi.lv/ta/id/293705-obligata-iepirkuma-un-jaudas-komponensu-aprekinasanas-metodika

[21] Ministru kabineta 2017.gada 21.novembra rīkojums Nr.685 “Par garantētās maksas par koģenerācijas elektrostacijā uzstādīto elektrisko jaudu saistību samazināšanu akciju sabiedrībai “Latvenergo””, skatīt:

https://likumi.lv/ta/id/295240-par-garantetas-maksas-par-kogeneracijas-elektrostacija-uzstadito-elektrisko-jaudu-saistibu-samazinasanu-akciju-sabiedribai-latv...

[22] Pētījuma “Obligātā iepirkuma sistēmas efektivitātes un ietekmes uz tautsaimniecību izvērtējums” ziņojums, R. Karnīte, 2018, Latvijas Zinātņu akadēmija,  Skatīt: http://oik.db.lv/

[23] Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.2009-43-01 29.2. punkts

[24] Skatīt: http://tap.mk.gov.lv/mk/tap/?pid=40461316

[25] Skatīt: http://microsegur.com/en/2018/07/05/spain-lost-four-international-arbitrations-over-cutting-renewable-energy-subsidies/

[26] Skatīt:  https://investmentpolicyhub.unctad.org/ISDS/Details/435

[27] Skatīt:  https://energycharter.org/what-we-do/dispute-settlement/investment-dispute-settlement-cases/31-the-pv-investors-v-spain/

[28] Skatīt:   https://www.clydeco.com/insight/article/energy-arbitrations

[29] Izņemot AS “Latvenergo”

[30] Skatīt: http://www.ast.lv/lv/content/parvades-sistemas-operatora-novertejuma-zinojumi

[31] Skatīt: https://likumi.lv/ta/id/280236-par-energetikas-attistibas-pamatnostadnem-2016-2020-gadam

[32] Skatīt: http://tap.mk.gov.lv/mk/tap/?pid=40263360

[33] Paziņojums pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/ALL/?uri=CELEX:52017XC0119(01)

[34] ES ETS tika izveidota, lai veicinātu SEG emisiju samazināšanu izmaksu efektīvā, godīgā un solidārā veidā. ES ETS ietvaros katrai ETS iekārtai tiek piešķirts noteikts emisijas kvotu daudzums jeb SEG emisiju limits. ETS galvenokārt aptver rūpnieciskās iekārtas energoietilpīgajās tautsaimniecības nozarēs, tai skaitā elektroenerģijas un siltumenerģijas, cementa, keramikas, tērauda, stikla u.c. ražošanas iekārtas.

[35] Skatīt: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A32016L2284

[36] Šobrīd vēl notiek ES līmeņa sarunas par konkrētiem ES fondu finansējuma “iespējošanas” nosacījumiem 2021.-2027. gada ES fondu plānošanas periodam, tomēr jau šobrīd ir skaidrs, ka pastāvēs nosacījuma raksturs EK finansējuma saņemšanai.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...