Agresīvā nelietība pirmsvēlēšanu melu vakcinācijā

2017.gada pašvaldību vēlēšanu morālā specifika izsakāma divos vārdos – agresīvā nelietība. Tā tas ir Rīgas pilsētas domes priekšvēlēšanu kampaņās. Dominē agresīvi nelietīga rīcība, izaicinoši un nicinoši izturoties pret vēlētāju politiskajiem ideāliem, politisko labestību, politisko uzticību, politiskajām nākotnes cerībām. Nelietība izpaužas rupjā vaļsirdībā un nekaunībā, ciniski melojot acīs skatoties. Nelietība ir negaidīti agresīva.

Nelietībai tāpat kā jebkurai morālajai izpausmei ir zināma gradācija – pakāpeniskums un pāreja no zemākām pakāpēm uz augstākām vai otrādi. Gradāciju nosaka nelietības motīvi – iekšējie dzenuļi, kuri rosina un mudina nelietību.

Nelietība vienmēr ir apzināta rīcība. Nelietību netraucē sirdsapziņa. Neliešiem parasti ir milzīgas problēmas ar sirdsapziņu.

Nelietībai var būt individuāls raksturs, nelietīgi izturoties pret atsevišķu cilvēku. Taču nelietībai var būt arī sociāls raksturs, nelietīgi izturoties pret sabiedrību.

Politiskajām nelietībām, saprotams, ir sociāls raksturs. Agresīvā nelietība skar ne tikai Rīgas iedzīvotājus, bet visu latviešu tautu un Latvijas nāciju. Notikumiem galvaspilsētā vienmēr ir nacionāla rezonanse. Tos analizē un pārdzīvo valsts visi iedzīvotāji.

Rīgas pilsētas domes priekšvēlēšanu kampaņās nelietības iemesls ir valdošās kliķes un varas inteliģences atsevišķu eksemplāru (deputātu kandidātu) naids un atriebība, sekmējot lielu nelietību. Naids un atriebība ir iemesls lielām nelietībām. Mazās nelietības izraisa bailes. Par bailēm kā deputātu kandidātu nelietības motīvu šoreiz nevaram runāt.

Agresīvā nelietība pārsteidza. Ar nelietībām esam apraduši. Esam izmanīgi adaptējušies nelietību vidē. To pieprasa dzīve, ja gribam dzīvot Latvijas teritorijā. Nelietības ir mūsu ikdiena.

Nav grūti saprast, ka dzīve Latvijā norit saskaņā ar stingriem spēles noteikumiem jeb, zinātniskā valodā izsakoties, saskaņā ar pastāvošās valsts iekārtas sistēmiski strukturālajiem nosacījumiem. Spēles noteikumi diktē vispārējo procesu un atsevišķo parādību loģiku. Šo loģiku nav iespējams ignorēt. Loģikas vara ir totāla. Nevienam nav pa spēkam apzināti neievērot Latvijā pastāvošos spēles noteikumus, ja viņš vēlas līdzdarboties politikā vai vēlas strādāt valsts iestādē atbildīgā amatā.

Pirmkārt un galvenokārt spēles noteikumi attiecās uz valdošo kliķi un tās apkalpojošo varas inteliģenci – valsts iestāžu atbildīgajiem darbiniekiem. Un, lūk, tieši tāpēc nelietība negaidīti pārsteidza ar savu agresivitāti. Proti, bijušie valsts augsta līmeņa un ļoti augsta līmeņa darbinieki (deputātu kandidāti) sāka agresīvi izlikties neko nezinām par spēles noteikumiem. Viņi sāka agresīvi tēlot spēles noteikumu drosmīgus kritiķus un ignorētājus. Šī izlikšanās pati par sevi ir nelietība. Tā kļuva liela nelietība un garīgais sadisms, jo sabiedrības nelietīgajai maldināšanai ir savtīgs nolūks. Rupji izsakoties, agresīvie nelieši vēlas piekļūt Rīgas treknajai silei, jo kaut kādu kriminālo untumu rezultātā viņi tika padzīti no valsts supertreknās siles.

Pēcpadomju Latvija ir krimināla teritorija. LR sten kā krimināla valsts. Stenēt efektīvi palīdz noziegumu brīvība. Tādos necilvēciskos apstākļos visi politiskie, sociālie, administratīvie procesi var stenēt vienīgi atbilstoši kriminālās valsts spēles noteikumiem. Citādāk nevar būt. Tie, kuri mēģina pārliecināt par iespēju apzināti neievērot valsts iekārtas diktēto kārtību, ir muļķi vai nekaunīgi meļi. Visvairāk tajā gadījumā, ja viņi sola kaut ko tādu, kas pilnīgi nesaskan ar politiskajām, sociālajām, administratīvajām reālijām mūsdienu Latvijā. Priekšvēlēšanu laikā to īpaši svarīgi ņemt vērā vēlētājiem, ja viņi nevēlas ļaut sevi apmuļķot.

Faktiski pie mums stāvoklis ir odiozs – pretīgs un atbaidošs. Stāvoklis ir arī jautrs. Tā varētu teikt, ja šai jautrībai nebūtu tik drūms zemteksts.

Stāvoklis ir tāds, ka priekšvēlēšanu cīņā neviens politiskais spēks nedrīkst tautai solīt kaut ko labu un gaišu, jo nekad nevarēs savus labos un gaišos solījumus izpildīt. Kriminālā valstī katrs politiskais spēks var solīt vienīgi kaut ko tādu, kas nāk par labu noziegumu brīvībai, valdošajai kliķei, Lielajai Bandai, Astoņkājim, masveida zagšanai. Tāpēc katrs it kā labais un gaišais solījums reāli ir sabiedrības maldināšana un demagoģiska muldēšana. Kriminālā valsts ir politiskais strupceļš. Kriminālā valstī ir iespējamas tikai kriminālas inovācijas. Tāpēc par kriminālo inovāciju trūkumu nedrīkstam žēloties.

Taču pats galvenais ir kaut kas cits. Priekšvēlēšanu solījumus nosaka ne tik daudz kriminālās valsts faktors kā nosaka ģeopolitiskais faktors. Latvija ir gards ģeopolitisks subjekts. Latvijas ģeopolitiskajā okupācijā visos laikos ir bijušas ieinteresētas daudzas valstis. XX gs. beigās LR atjaunoja ģeopolitiskās vienošanās rezultātā. LR pārzina ģeopolitiskais okupants. LR ģeopolitisko okupantu līdz šim apmierināja mūsu kriminālā iekārta un apmierināja noziegumu brīvība. Tas obligāti ir jāņem vērā LR elektorātam. Deputātu kandidātu katrs labais un gaišais solījums bez ģeopolitiskā faktora ir politiski nevērtīga sabiedrības maldināšana. Likvidēt kriminālo valsti un noziegumu brīvību var tikai ģeopolitiskās vienošanās rezultātā.

Rīgas pilsētas domes priekšvēlēšanu norisēs agresīvo neliešu solījumos neietilpst ģeopolitiskais faktors. Agresīvie nelieši sola Rīgā ieviest kārtību. Taču stulbi, nekaunīgi, nelietīgi ir solīt radikāli izmainīt dzīvi valsts galvaspilsētā bez radikālām izmaiņām visā valstī.

2017.gada priekšvēlēšanu laikā Rīgā agresīvo nelietību apliecina publiski identificētu (medijos plaši izskaidrotu) noziedznieku banda – bordāniešu triumvirāts (Bordāns, Strīķe, Jurašs). Tik tikko lietotajā leksikā nav nekas pārspīlēts. Rīgā vēlēšanām patiešām sevi pieteica noziedznieku banda.

Lai pareizi novērtētu doto leksiku, nepieciešams vismaz ar vienu piemēru atgādināt vēsturiski tradicionālo pieeju noziedznieku „gratulācijā”. Vēsturiski tradicionāli noziedznieki ir ne tikai noziegumu veicēji, bet arī amatpersonas, kuru pienākums ir apkarot noziedzību, bet, kuras to nedara, sadarbojās ar noziedzniekiem un ir noziegumu līdzdalībnieki. Pret tādām noziedzīgām amatpersonām vēsturiski tradicionāli likumu bardzība ir lielāka nekā pret „ierindas” noziedzniekiem. Arī sabiedrības morālais nosodījums ir ievērojami striktāks. Cilvēki pret amatpersonām-noziedzniekiem parasti izturas ļoti nikni.

Katrā ziņā piemērā vislabāk iederās tāds noziegums kā korupcija. Bordāniešu triumvirāts ir vitāli saistīts ar korupciju. Bordāns bija tieslietu ministrs 2012.-2014.g.; Strīķe bija KNAB priekšnieka vietniece 2004.-2014.g.; Jurašs bija KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs 2003.-2016.g.

Turklāt ļoti svarīgs vēl ir viens fakts. Strīķe un Jurašs pirms darba KNAB strādāja DP. Tātad strādāja specializētā drošības iestādē, kura par kriminālo valsti un noziegumu brīvību ir viskompetentākā un īstenībā ir kriminālās valsts spēles noteikumu autore un kuratore. Abi kadri ir rūpīgi pārbaidīti saskaņā ar drošības dienesta kritērijiem. Abi kadri atbilst šiem kritērijiem, no kuriem izšķirošais kritērijs pēcpadomju Latvijā ir piemērotība darbam kriminālā vidē saskaņā ar kriminālām normām. Praktiski tas nozīmē morāli psiholoģisko gatavību līdzdarboties kriminālos noziegumos. Katrs šo kadru mēģinājums apgalvot pretējo ir nelietīgi meli un ņirgāšanās par sabiedrību, Rīgas domes vēlētājiem.

Korupcijā nebūt lielākie noziedznieki ir piekukuļotāji (koruptanti) un kukuļu ņēmēji (korumpētas amatpersonas). Korupcijā vislielākie noziedznieki ir tās amatpersonas, kuru darba profesionālais pienākums ir cīnīties pret korupciju un koruptīvās darbības cēloņiem. Tāpēc bez vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem drīkstu apgalvot, ka LR ļoti plaši izplatītajā korupcijā vislielākie noziedznieki ir KNAB atbildīgie darbinieki. Viņi ir galvenie vaininieki korupcijas milzīgajā smirdēšanā. Korupcijas smirdoņa gadu desmitiem var netraucēti gāzēt tikai tajā gadījumā, ja tās apkarotāji paši ir kukuļu ņēmēji, koruptantu stimulētāji, koruptīvo noziegumu organizatori. Agresīva nelietība ir KNAB bijušajiem priekšniekiem tēlot svētās govis, atkratīties no noziedzīgās pagātnes un par Latvijas galveno korumpētības centru pasludināt Rīgas pilsētas domi ar krievu smuko muļķīti priekšgalā, pie reizes acīmredzot apzināti noklusējot Rīgas pašvaldības lielāko blēdi latviešu tīrasiņu rafinēto „20%”, kuram ar KNAB noteikti ir intīmas, savstarpējā uzticībā un sirsnībā sakņotas, attiecības.

Uz ko cer publiski identificētā noziedznieku banda? Protams, cer uz to pašu, uz ko cer jebkurš neleģitīms politiskais spēks, tiecoties iegūt nepelnītu varu. Cer uz savu sociāli politisko simulakru zombējošo iedarbību vēlētāju masās. Klusu cer uz latviešu klasisko nespēju sociāli politiskajos risinājumos izprast galveno un būtiskāko. Noteikti vēl cer uz atbalstu vēlēšanās tāpēc, ka pie mums ir pārāk daudz noziegumu brīvības fanu. Zagšana ir masveidīga. Vēlēšanās latvieši nekad nav centušies ievēlēt gudrus un godīgus cilvēkus. To agresīvie nelieši nevar nezināt. Tas viņus spārno izredzēm godīgi kalpot Rīgas dēmosam.

Pašvaldību vēlēšanas neko neizmainīs. Izņēmuma nebūs. Ja būtu prognozējams izņēmums, tad ziņkārīgā publika būtu lietas kursā par kāda latviešu politiskā spēka ģeopolitisko gribu ģeopolitisko procedūru formā panākt savā zemē pozitīvus valstiskos pārkārtojumus. Nav manīta kāda politiskā spēka v’elme misteru Trampu pierunāt atļaut Latvijā beidzot likvidēt kriminālo iekārtu un noziegumu brīvību, atbilstoši Rietumu civilizācijā vispārpieņemtajai praksei nošaujot nacionālos politiskos nodevējus, ieslogot cietumā uz prāvu laiku ar mantas konfiskāciju nacionālā mēroga zagļus, sodot varas inteliģences noziedzniekus. Bez tā latviešu tautai nav ko sapņot par cienīgu reputāciju un bez tā Latvijā latviešiem brīvība vienmēr būs brīvība no attīstības, bet nevis brīvība attīstībai.

Tas ir mans „viedoklis”. Par tā idejiskajām perspektīvām viens patentēts nejēga no Rīgas „žurnālistu” aizgalda nesen pamācoši rakstīja: „Viedokļi nav verificējami [..]. Viedoklis nevar būt patiess vai nepatiess.”

Esmu ar to samierinājies! Sanāk, ka arī pats nevaru verificēt savu viedokli, pierādīt vai konstatēt sava sprieduma patiesību vai nepatiesību. Arī Dievs to nevar izdarīt. Arī Juris Paiders – pamācības autors.

Lūdzu, godājamie lasītāji, pārtrauciet smiešanos! Smiekliem nav vietas! Nejēgas nejēdzībai visā nopietnībā tic latviešu jaunās paaudzes tā daļa, kas paliek mīcīties tēvzemē. Tic daudzi latvieši labākajos gados, pie kuriem pieder patentētais nejēga. Tādā intelektuālajā gaisotnē agresīvajiem neliešiem ir ļoti lielas politiskās karjeras izredzes. Tāpēc smiekliem nav vietas! Cilvēki, kuri ciena Dzimteni, bet neciena valsti, kāda pašlaik viņus apkauno Dzimtenē, nemaz nesmejas. Par to esmu svēti pārliecināts. Viņiem nenāk smiekli par agresīvo neliešu invāziju un dažādu nejēgu nejēdzībām, kas viss attālina patriotisko vēlēšanos cienīt arī valsti, bet ne tikai Dzimteni.

Novērtē šo rakstu: