Advokāta piezīmes uz Anša Ataola Bērziņa (ne)izdošanas lietas materiāliem
Jānis Mucenieks04.12.2017.
Komentāri (36)
Iesaki rakstu: 
Novembra beigās beidzot bija iespējams iepazīties ar oficiālo Čehijas tiesas nolēmumu, ar kuru nolemts, ka mans klients – Ansis Ataols Bērziņš – tomēr ir jāizdod Latvijai, ignorējot aizstāvības argumentu jūru.
Čehijas apgabaltiesas spriedums ir ļoti vispārīgs. Tiesa nav vērtējusi visus būtiskākos aizstāvības argumentus, kādēļ izdošana uz Latviju juridiski nav pieļaujama. Tādēļ tiek iesniegta apelācija par šo paviršo tiesas spriedumu, cerot, ka Čehijas Augstākajā tiesā lietas faktiskie un juridiskie apstākļi tiks patiešām izvērtēti un tiesneši iedziļināsies lietas būtībā un Bērziņu uz Latviju neizdos.
Ņemot vērā sabiedrības interesi par šo lietu, ieskicēšu dažus no apelācijā norādītajiem argumentiem. Pirmkārt, Čehijas tiesa pārkāpa starptautisko regulējumu, ka izdošanas lietas ir jāizskata ilgākais 3 mēnešu laikā. Ja šajā termiņā lietu izskatīt nevar, tad persona ir nekavējoties jāatbrīvo no apcietinājuma un jāatsaka izdošana. Šajā sakarībā nekādi izņēmumi nav paredzēti, tomēr tiesa augstprātīgi ignorēja šo maksimāli noteikto termiņu.
Otrkārt, tiesa bez vērības atstāja Bērziņa veselībai un pat dzīvībai izteiktos draudus par iespējamo fizisko izrēķināšanos ar viņu Latvijā ieslodzījuma vietā. Lietā atrodas vairāki pierādījumi, kuri apstiprina šo faktu. Tomēr tiesa nepamatoti uzskatīja, ka Bērziņa iespējamā cietumsoda izciešana Latvijā tieši viņu neapdraud.
Treškārt, Čehijā nepastāv kriminālatbildība par dalību masu nekārtībās, tādēļ tiesai bija jāvērtē vai Bērziņa nodarījums vispār būtu teorētiski sodāms Čehijā, vai izdošanai uz Latviju pastāv juridisks pamats. Proti, jāveic abpusējās sodāmības pārbaude. Aizstāvība tiesai piestādīja ļoti izvērstus argumentus, kas norādīja, ka Bērziņa rīcība pēc Čehijas likumiem atbilst administratīvam pārkāpumam.
Tiesa selektīvi vērtēja atsevišķus no kopējās situācijas konteksta izrautus apstākļus. Piemēram, bruģakmeni pielīdzināja ierocim, ar kuru Bērziņš it kā būtu uzbrucis policistam, lai gan Latvijas tiesā tas netika konstatēts. Tādēļ tiesneši izdarīja kopumā nepareizu secinājumu, ka Bērziņa rīcība arī Čehijā būtu kvalificējama kā noziedzīga pēc attiecīgajiem Čehijas Krimināllikuma sevišķās daļas pantiem.
Tiesa pilnībā ignorēja argumentus par lietas iztiesāšanas politizētību un Bērziņa stāvokļa pasliktināšanos viņa principiālās politiskās pozīcijas dēļ. Ja Bērziņš būtu atzinis savu vainu, tad, protams, līdzīgi kā citiem apsūdzētajiem par dalību masu nekārtībās viņam piemērotu piespiedu darbu vai naudas sodu. Čehijas tiesa pilnīgi ignorēja faktu, ka pret Bērziņu Latvijā īstenoja neapstrīdamu paraugprāvu.
Tas izpaudās, gan viņam piespriežot neadekvāti bargu nosacīto sodu (uz 20 mēnešiem), gan vēlāk aizstājot nosacīto sodu ar reālo brīvības atņemšanas sodu. Turklāt, piemērojot reālo brīvības atņemšanas sodu, tika pieļauti ļoti daudzi procesuāli likuma pārkāpumi, kuri joprojām nav novērsti...
Ar pamatotām cerībām raugos Čehijas Augstākās tiesas virzienā. Pašam personīgi piedaloties vairākas dienas tiesas sēdēs Čehijā un klātienē vērojot Liberecas (Čehijas pilsēta, kur notika lietas iztiesāšana) tiesnešu darbu lietas iztiesāšanas stadijā, bija atklāti novērojama viņu neieinteresētība sadzirdēt aizstāvības argumentus, pat neslēpta augstprātības demonstrēšana pret Bērziņu. Gan tiesas sprieduma „šķidrais” pamatojums, gan nepatikas izrādīšana pret Bērziņu neliecina, ka šajā procesuālajā stadijā varētu runāt par taisnīgu tiesas spriedumu.
Nešaubos, ka Čehijas Augstākajai tiesai ir pamats apmierināt apelācijas sūdzības un neizdot Bērziņu Latvijai!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.