Iesaki rakstu: 
Laikziņi šogad sola 4. maija aukstuma rekordus. Acīmredzot vēl nav pienācis mirklis noņemt šalles un novilkt cimdus, kas mums rokās kopš ziemas, kas sākās 24. februārī. Šā gada Neatkarības diena brīdina par briesmām, kādas neesam pazinuši pēdējo 32 gadu laikā. 1990. gada 4. maijā mums baiļu nebija. Tikai pārdrošs prieks, uzvaras kaisme un negaistošas cerības.
1990. gada 4. maijā 138 Latvijas Augstākās padomes deputāti nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Līdz pēdējam brīdim nebija pārliecības, vai pietiks balsu, respektīvi - vai par neatkarības atjaunošanu nobalsos divas trešdaļas deputātu. „Tas bija nogurums kā pēc smaga fiziska darba,” atceras akadēmiķis Tālavs Jundzis. Un toreiz neviens nedomāja par „Sibīriju un padomju tankiem”, kas vismaz teorētiski varētu nobiedēt tos deputātus, kuri uzdrošinājās balsot par Latvijas neatkarību.
Daudzi atceras, ka pēc balsojuma iestājās klusums: tik liels bija sagurums un izdarītā darba smagums. Svētku sajūta uzplauka tikai tad, kad deputāti nāca ārā no Augstākās padomes ēkas, bet laukums iepretim izejai bija gavilējošu cilvēku pilns. Tie 57 deputāti, kuri atteicās balsot par Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, izlīda pa sāndurvīm... Viņus te neviens negaidīja.
Arī pēc tam, 1991. gada barikādēs baiļu nebija. Tikai apņēmība nosargāt to, ko esam izcīnījuši. Šo neilgo laiku - no 1988. gada līdz 1991. gada 21. augustam, līdz LR neatkarības atjaunošanai „de facto” – latviešu tauta bija vienota un spēcīga. Kaut arī 1991. gadā Latvijā joprojām atradās padomju karaspēks, drosmes mūsu cilvēkos bija vairāk nekā drošības Latvijā un pārējās Baltijas valstīs.
Tagad... Tagad objektīvi ir grūti izvērtēt drošību vai nosvērt drosmi. Teorētiski mūs sargā NATO 5. pants, tomēr nav tā, lai, uzliekot roku uz sirds, mēs visi korītī nodziedātu: jā, mēs esam pārliecināti par drošību! Ik rītu pēc pamošanās tveru pēc telefona un skatos: kas ir atkal noticis? Ko atkal ir sabombardējusi fašistiskā Krievija? Kādas nelietības tā ir atkal pastrādājusi? Un kas notiks ar mums?
Domāju, šie jautājumi ir aktuāli daudziem cilvēkiem, jo atrašanās blakus agresīvu deģenerātu valstij subjektīvo drošības izjūtu nestiprina. Bet par objektīvo drošību mūsu varasvīri runāt izvairās.
Savukārt par drosmi... Par to ir vēl dziļākas šaubas. Diemžēl pēdējo 30 gadu laikā valstī nav radīta visaptveroša ideoloģija, kas palīdzētu ikvienam izprast brīvas valsts nepieciešamību un būtību, kas audzinātu patriotismu un dzimtenes mīlestību un kas veicinātu nacionālismu kā instrumentu pūļa pārvēršanai par tautu. Lieki teikt, ka Latvijas valsts galvgalis nav pat mēģinājis radīt šādu ideoloģiju.
Kad 1990. gada 4. maijā tika pieņemta deklarācija, nevienam, protams, neienāca prātā, ka atjaunotajā valstī jāveido arī atbilstoša ideoloģiskā bāze. Tagad tas atspēlējas: 5. kolonnas „cīnītāji” atrodami ne tikai krieviski runājošo rindās, bet arī latviešu vidū. Kad TV ielu aptaujā tiek uzdots jautājums - vai par okupācijas pieminekļa nojaukšanu jārīko referendums? - atbildes ir atbaidoši paredzamas: „nezinu, tas ir politisks jautājums”, „nav atbildes, nezinu”, „tā tomēr ir māksla”, „lai viņi iet pie tā pieminekļa un dara to, kas viņiem patīk”. Nožēlojami, ko tur vēl teikt...
Ar tādu uzskatu nesējiem nekāda Latvijas aizstāvēšana nesanāks. It sevišķi tagad, kad mūsu vietā, aizstāvot brīvas valsts tiesības dzīvot un plaukt, kopš 24. februāra ar Krieviju karo ukraiņi. Ja vajadzēs aizstāvēt Latviju, liela daļa jaunekļu veikli izvairīsies, teikdami, ka „tas ir politisks jautājums”.
Runa jau ir ne tikai par okupācijas pieminekļa nograušanu, bet par attieksmi pret savu valsti, kas mums ir viena. Protams, daudz vieglāk ir gudri muldēt par „4. maija režīmu”, un tas iespējams, pateicoties ņuņņām, kuri varonīgi vadījuši valsti pēdējos 30 gadus. Ja vēl būtu „režīms”, tad varētu teikt - redz, kā mēs gribējām cīnīties pret režīmu! Bet ir tikai ķīselis... Un tieši tādu pašu ķīseli šie valdīkļi ir savārījuši sev apkārt - ar nolūku: lai paši neizceltos uz esošā fona. Jo tā ir vieglāk izmantot sava amata iespējas.
Ir skumji par to domāt, taču 4. maija ideāli - brīvība un neatkarība - ir nodoti gluži nemanot. Brīvība bija ideāls, uz ko tiekties. Bet valsts nevar būt brīva, ja tās pilsoņi nav un nejūtas brīvi. Vēl vairāk - ja nevēlas būt brīvi. Tāpēc 4. maija aukstuma rekords ir gluži likumsakarīgs tautas temperatūras rādītājs. Cerēsim, ka neiestāsies vēl stindzinošāka ziema. Bet jūtu pavasaris ir atkarīgs no mūsu mīlestības uz Latviju.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
Cik stabila ir Evikas Siliņas koalīcija? Es teiktu 8 no 10 stabila, jo… Jaunā Vienotība (JV) ir atdevusi varu ZZS pēc piecu gadu gaidīšanas opozīcijā (pateicībā par Rīgas pils atslēgām), bet Progresīvie vispār pirmo reizi lielās varas pozīcijās – de facto tiek leģitimizēti kā nopietna partija, kas viendien būs problēma pašai JV. Tikmēr viens otram pateicīgi un saprot, ka jāturas kopā, lai vai kas, jo opozīcijā negrib neviens. 
Politisko partiju apvienība Jaunā Vienotība vēršas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk KNAB) ar iesniegumu par slēptās priekšvēlēšanu aģitācijas vēršanu pret partiju apvienību Jaunā Vienotība. Partiju apvienībai ir aizdomas par slēptās aģitācijas īstenošanu ar mērķi graut tās reputāciju un mazināt partiju apvienības popularitāti priekšvēlēšanu aģitācijas laikā.
Jampadracis ap Lucavsalas ežiem un futbola stadionu parādīja, cik dīvainā Latvijā mēs dzīvojam. Turklāt šis temats uzkrita tik pēkšņi kā šīs nedēļas sniegs, un kopīgā histērija ap šo visu savācās vienkop tik lielā intensitātē, ka vienā brīdī varēja arī aizmirst, ka tā nav pēdējā problēma, kas mums valstī jāatrisina.
Vēlos padalīties ar sajūtām un lieliem novērojumiem par to, kas notiek, - par reālo situāciju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) skandālā un to. kā jūtas studenti un arī nesenie/senie katedras absolventi
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
